Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

25. FEB Komentēt

SKAŅU GLEZNĀS KLAUSOTIES

Simfoniskās mūzikas koncerts/diplomeksāmens orķestra diriģēšanā 19. februārī Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Piedalās soliste Aleksandra Boroduļina (klavieres), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, diriģents Valdis Butāns.

Tatjana Grigorjeva
 
Vērtējums * * * *

 

Koncertā skanēja trīs dažādu stilu komponistu skaņdarbi. To ieskandināja jaunās latviešu komponistes Evijas Vecumnieces darbs “Migla”simfoniskajam orķestrim (pasaules pirmatskaņojums), tam sekoja poļu komponista Friderika Šopēna Pirmais klavierkoncerts, savukārt koncertu noslēdza Modesta Musorgska cikls “Izstādes gleznas” Morisa Ravela instrumentācijā.

Tā kā pēdējie divi skaņdarbi ir zināmi un dzirdēti, tad lielākā koncerta intriga, protams, bija pirmais darbs. 2009. gada komponista Tālivalža Ķeniņa balvas ieguvējas, Mūzikas akadēmijas studentes E. Vecumnieces jaundarbs “Migla”bija izcils koncerta sākums gan paša skaņdarba satura ziņā, gan arī orķestra snieguma ziņā. Mūzika spilgti atainoja skaņdarbā ietverto ideju ar krāšņo instrumentāciju (čelesta, arfa, vibrofons), dinamisko gradāciju plašo diapazonu un ilustratīviem momentiem. Ar orķestra instrumentu krāsu palīdzību komponiste uzbūra mūsu priekšā dabas ainu, kurā redzam miglas parādīšanos un izgaišanu kādā vasaras rītā. Autore saka, ka viņa mēģinājusiattēlot dažādas miglas fāzes – no brīža, kad tā parādās, pieaug spēkā, nedaudz kliedējas, tad atkal sabiezē, līdz beidzot izgaist pavisam. Darbs atstāja spēcīgu iespaidu ar sākumā diezgan statisko, ilgstoši piano dinamikā izturēto skaņurakstu, kas pamazām izauga līdz grandiozam skanējumam, pēc tam atkal pakāpeniski izgaistot. Jāsaka, ka jaunais diriģents teicami tika galā ar skaņdarba malējiem posmiem, kuros dominēja dažādas piano dinamikas gradācijas, kas paredz zināmu atturību no diriģenta puses.

F. Šopēna klavierkoncerts, kurā solo spēlēja Mūzikas akadēmijas studente Aleksandra Boroduļina, bija vēl viena debija šajā koncertā – jaunā pianiste pirmo reizi publiski uzstājās ar simfonisko orķestri. Jāsaka, priekšnesums bija veiksmīgs. Soliste apbūra ar īpašu skaņas piesitienu, teicamu rubatoun, protams, izcilām klaviertehnikas spējām. Diemžēl, to pašu nevar teikt par orķestra sniegumu. Kā zināms, Šopēns bijis izteikti klaviermūzikas komponists, teju nepievēršoties simfoniskajai mūzikai. Koncerta orķestra partija pierāda to, ka orķestrim vairāk ir fona funkcija, nevis jau izsenis izkristalizējusies koncerta žanram raksturīgā “sacenšanās” funkcija. Taču orķestra skanējums bieži vien bija pārāk smagnējs, masīvs, “ašopēnisks”, tādēļ brīžam zuda balanss starp solisti un orķestri.

Koncertu noslēdzošo “Izstādesgleznu”atskaņojums, manuprāt, bija labs – gan diriģentam, gan arī orķestrim izdevās pārliecinoši atšifrēt V. Hartmaņa gleznu muzikālo versiju. Klausoties skaņdarbu, patiešām likās, ka atrodos gleznu galerijā un, apskatot vienu gleznu, nonāku pie otras. Tas būtībā arī ir mūziķu galvenais uzdevums – attēlot satura un izteiksmes līdzekļu ziņā dažādos skaņdarbus, – ar ko mākslinieki teicami tika galā. Īpaši gribētos atzīmēt dziļi izjusto saksofona solo otrajā daļā “Vecāpils”.

Neraugoties uz dažām neprecizitātēm un kvalitātes ziņā mazliet klibojošiem brīžiem, visumā koncerts tomēr bija interesants. Un gribētos novēlēt visiem trim jaunajiem māksliniekiem veiksmi, radošus panākumus un muzicēšanas prieku arī turpmāk!

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu