Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

12. Komentēt

SVĒTNĪCAS EFEKTS

Imanta Kalniņa operas “Spēlēju dancoju” koncertuzvedums Latvijas Nacionālajā operā. Piedalās solisti Silga Tīruma, Ieva Parša, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, Romans Poļisadovs, Armands Siliņš. Diriģents Aleksandrs Viļumanis. Pirmizrāde 2011. gada 15. septembrī, recenzents skatījās 28. septembra uzvedumu.

Orests Silabriedis, Mūzikas Saule
Vērtējums: * * * * *

 

2011. gadā Imants Kalniņš pēc ilgāka pārtraukuma atkal bija kļuvis laipns pret socializēšanos – tuvojoties jubilejai, labprāt piekrita intervijām, bija redzams savu opusu publiskos atskaņojumos, tiesa, ne visos, taču, vienalga, tā bija nepārprotama vēlme nenorobežoties no sabiedrības pavisam (kaut to varētu pilnīgi labi saprast). No Imanta Kalniņa izvērstas formas vokālinstrumentāliem darbiem šogad renesansi piedzīvoja “Oktobra oratorija” (“Latvijas jaunās mūzikas dienas”), rokopera “Ei, jūs tur” (“Latvijas Koncertu” rīkotā komponista jubilejas programma un Imantdienas Cēsīs), “Rīta cēliens” (Cēsu mākslas festivāls) un nu rudenī arī opera “Spēlēju, dancoju”, ko daži Kalniņa daiļrades speciālisti sauc pat par meistara izcilāko lieldarbu. Paldies Latvijas Nacionālajai operai (vai varbūt tās budžetam), ka netika veidota izrāde! Vislabākais, kā šo šedevru eksponēt, ir tieši šāds – ar patiešām gaumīgu Elitas Bukovskas veidotu kustību zīmējumu, ar izcili smalkām Ginta Gabrāna lāzerprojekcijām un ļoti skaistām Sandras Bermakas gaismām, ar atturīgu Kristīnes Pasternakas un Andra Freiberga pienesumu tērpu un skatuves veidola risinājumu. Šādā “anturāžā” varēja pilnībā nodoties stāstam, un, saki viens cilvēks, – kas būtu domājis, ka opernamā ir iespējama tāda situācija, ka tu sēdi un ar lielu interesi gaidi, kā pasaciņa ritēs tālāk.

Tieši tā bija ar šo Imanta Kalniņa operu, kas tapusi, lielā mērā pateicoties Raiņa kosmiskajam ģēnijam un Imanta Ziedoņa vēlmei un prasmei visu mūžu būt urdīgam jautātājam. Ir patiešām interesanti prātot, kas īsti ir Trejgalvs, vai tiešām Tots ir viņa dēls vai vismaz viņa daļa, kāpēc jods nav sātans, kāda vispār ir velnu hierarhija latviešu mītoloģijā un tā tālāk. Simpātiski, ka Ziedonis savā esejā netēlo gudrinieku, kam viss skaidrs (zināms, ka dažs labs mūsu mītoloģijas zinātājs labprāt uzdodas par izpratēju pat tad, ja tas viss ir tikai skaista fantāzija..). Nē, Ziedonis jautā līdz ar skatītāju. Un, ja mēs vaicātu Rainim, arī tad diezin vai dabūtu skaidru atbildi, jo šķiet, ka šis ir gadījums, kad dzejnieks vienkārši ļāvies kosmiskai plūsmai un norakstījis, kas nu nāk pretī. Kādēļ tika gara prātuļošana? Tādēļ, ka bieži negadās baudīt tādu mākslu, kas prasās apsverama. 28. septembra vakarā bija gan liels baudījums, gan arī vērā ņemams materiāls pārdomām. Arī par Imantu Kalniņu, kurš 70. gadu otrajā pusē savos Vecpiebalgas kalnājos uzbūris mums vienu no visu laiku spēcīgākajiem latviešu mūzikas lieldarbiem.

Uzbūra arī Aleksandrs Viļumanis. Un kā vēl uzbūra! Zināms, ka dziedātāji pelnīti slavē maestro kā cilvēka balss labu izjutēju un reti prasmīgu balstu izrādes laikā. Imanta Kalniņa operas veidojums apliecināja, ka Viļumanis joprojām ir lieliskā formā (par ko radās nelielas šaubas, vasarā Siguldā klausoties “Jevgeņiju Oņeginu”) un profesionālis līdz kaulam, viņš meistarīgi savaldīja ansambļus un visnotaļ turēja spriegu pamatnervu. Taču bija vēl kas – vai nu vienkārši profesionālas smadzenes vai tomēr intuitīvi sevišķi pareizi tika būvēta visa tā celtne – operas beigās Baltā nama birģeriskā zāle, pateicoties Viļumanim, kļuva par svētnīcu. Arī patlaban rakstot šo tekstu, divas nedēļas pēc notikuma, varu atsaukt atmiņā to sajūtu, ko mēdz saukt laikam taču par katarsi un kas cilvēka mūžā iespējama vien skaitāmas reizes. Katarse vai varbūt liela laime, kas ļauj vismaz nojaust pilnības aprises, zinot, ka pašu īsto pilnību uz zemes sasniegt nevar.

Šo rindu autors atzīst, ka iepriekšējā rindkopa ir pagalam patētiska, tomēr ar patiesām jūtām rakstīta. Tad nu noslēguma dažas lietišķas slavinājums rindas dziedātājiem, bez kuriem augšminētais pārdzīvojums nebūtu iespējams. Likās, ka pēc Kārļa Zariņa nav iespējams vēl kāds Tots. Izrādās, ir iespējams – Andris Ludvigs izdarīja varoņdarbu (Imants Kalniņš, kā zināms, nav nekāds dziedātāju labvēlis), un tikai gadu brieduma rūdījums ļautu šim dziedātāja meistardarbam būt tehniski tīrākam. Visskaļākie aplausi Andrim ne tikai par izturību, bet arī par neviltotu spēlesprieku un patiesi bērnišķu izbrīnu brīdī, kad apjausta nāves klātbūtne. Starp citu, nevar piekrist žurnālā “Ir” publicētajam Mudītes Šneideres secinājumam – pēc izrādes nepaliek tikpat kā nekas, pat ne motīvs. Nē, Andra Ludviga dziedātais septakords nāk līdzi uz mājām un vēl dažas dienas ir pastāvīgs domu pavadonis. Ludviga Totam līdzvērtīga ir Silgas Tīrumas Lelde. Vēl tikai pirms dažiem gadiem, recenzējot kādu albumu ar dziedātājas līdzdalību, likās, ka nekas dižs jau nu tur nebūs. Kāda alošanās – Silga Tīruma izveidojusies par brīnumspožu mākslinieci, kas gan vokāli, gan skatuviski ir ar tādu stāju un mugurkaulu, ka tirpas iet caur kauliem.

Tagad varētu turpināt ar vispārīgo frāzi, ka šajā koncertuzvedumā nebija neviena peļama dziedoņa, taču tā tiešām bija (tātad – nebija neviena peļama). Visi teicami profesionāļi, no kuriem sevišķi izcelšu Romana Poļisadova tēlā atbruņojošo Kungu, Ilonas Bageles satriecoši pievilcīgo Raganu (Ilona pēdējos divos gados vispār pārsteidz ar arvien jauniem daiļrades apvāršņiem), Armanda Siliņa akmenscieto Aklo un Ievas Paršas intensīvo Zemesvēzīti, bez kura parādīšanās rondo formā fināla svētnīcai būtu pavisam citāds apveids.

Noslēgumā vēlreiz teikšu – liekas neticami, ka piedzīvots kaut kas tāds! Kalniņa meistardarbs nāca Latvijai pašā laikā, varbūt izdosies kaut ko attīrīt, kādus aizsērējušus kanālus... Nudien jācer, ka neviens režisors nesabojās šo šedevru un tas piedzīvos vēl kādus koncertuzvedumus pavasara pusē.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu