Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

02. NOV Komentēt

RUNĀŠANA MIEGĀ

Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” atklāšanas koncerts “Balss sitaminstrumentu sfērās” 2011. gada 14. oktobrī Lielajā ģildē. Piedalās solisti Baiba Berķe (mecosoprāns), Juris Žvikovs (klavieres), Elīna Endzele, Rihards Zaļupe, Edgars Saksons (sitaminstrumenti), Jānis Misiņš (teicējs), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents - Žolts Naģs (Vācija)

Jānis Petraškevičs, komponists
 Vērtējums: * * * *

Šīgada “Arēnas“ atklāšanas koncerts radīja patīkamu pēcgaršu – Filipa Irela, Salvatores Šarrīno, Santas Bušs un Džeimsa Makmilana skaņdarbi neparasti veiksmīgi papildināja viens otru (tieši izvēlētajā secībā!), tie bija stipri atšķirīgi, taču ne tik ļoti, lai radītu eklektisku sajūtu. Un, jāuzsver, ka lieli nopelni koncerta savdabīgās sajūtas radīšanā bija solistiem atskaņotājmāksliniekiem, īpaši Baibai Berķei, Jurim Žvikovam, Elīnai Endzelei, Edgaram Saksonam un Riharda Zaļupem. Recenzijas ierobežotā apjoma dēļ galvenokārt pievērsīšos programmas naglai – Santas Bušs jaundarbam.

Tā kā Santas Bušs Somnilokvija piedzīvoja pirmatskaņojumu, bija grūti noteikt niansētās partitūras lasījuma precizitātes pakāpi – izpalika salīdzināšanas iespējas. Vietumis bija manāms vairāku orķestra mūziķu atdeves trūkums – tas atklājās rezervētā, pārāk atturīgā skanējumā, neskaidrā artikulācijā. Iemīlēt jauno mūziku, protams, nevienu piespiest nevar un arī nevajag; runa ir par profesionalitāti – attīstītu spēju koncentrēties un precīzi nospēlēt nošu tesktu. Šāds atskaņojuma profesionalitātes standarts diemžēl netika izturēts viscaur. Tomēr, zinot jaunās mūzikas specifikas lietpratēja diriģenta Žolta Naģa izslavēto uzstājību, pieļauju, ka pirmatskaņojuma kvalitāte bija optimāla.

Santa Bušs ir konceptuāli domājoša komponiste; jau vairākos viņas agrāk sacerētajos skaņdarbos impulss muzikālās struktūras radīšanai bijis ārpusmuzikāls: tā dēvētajā “pirmskompozicionālajā” darba fāzē viņa pētījusi kādu (visbiežāk) cilvēka garīgās un/vai fiziskās izpausmes funkcionēšanas mehānismu, kas autores iztēlē raisījis kontekstuāli saistītas akustiskas idejas.

Jaundarba Somnilokvija mecosoprānam, diviem sitaminstrumentālistiem un orķestrim konceptuālo pamatu veido guļoša cilvēka tēls – stāsts ir par kāda cilvēka kādas nakts miegu – no iemigšanas līdz pamošanās brīdim; par atpūtu, kas tikai nosacīti izpaužas kā miera stāvoklis, jo šis cilvēks miegā runā… Kas gan ar viņu notiek? Orķestris asociatīvi saistīts ar aizmigušā cilvēka fizisko veidolu, timpāni un klavieres – ar apziņu, balss un sitaminstrumenti (bez timpāniem) – ar zemapziņu. Lēnā un ātrā miega fāžu ciklisko maiņu metaforisks attēlojums ir skaņdarba uzbūves formālais pamats (to uztvert palīdz anotācijā lasāmā informācija par miega fizioloģiskajiem aspektiem. Komponiste atzīmē, ka pēc smadzeņu aktivitātes izšķir divus miega veidus jeb fāzes – lēno un ātro miegu; lēnā miega fāzei, kas aizņem aptuveni 80% kopējā miega, ir četras stadijas, un katrā no tām cilvēks ieslīgst aizvien dziļākā miegā, rezultātā sasniedzot ātrā – visdziļākā miega fāzi, kurā muskulatūras tonuss ir viszemākais, tiek novērotas ātrās acu kustības un izteikta simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte, ir iespējami muskuļu krampji, tiek reģistrēta ievērojama smadzeņu aktivitāte – gluži kā nomodā, un tieši šajā miega fāzē cilvēki redz sapņus; cilvēka atpūtas pamatciklā ik nakti ir vidēji 4–6 lēnā-ātrā miega cikli.) Bet skaņdarba būtība ir izceltā savādība, – aizmigušais cilvēks piedzīvo ko neparastu, miegs ir nemierīgs – palaikam tramīgi čuksti, pusbalsī izkliegtas frāzes, iedziedāšanās. Anotācijā Santa Bušs atzīmē, ka runāšana miegā ir viens no veidiem, kā cilvēks var neapzināti reaģēt uz traucētiem pārejas posmiem no vienas miega fāzes nākošajā; runāšana miegā var parādīties arī kā balsī pausta skaļa un emocionāla līdzdzīvošana sapnim. Tādējādi epizodēm, kurās iesaistās balss, ir būtiska nozīme skaņdarba dramaturģijā. Tomēr interesantākie – šķietami paradoksāli – likās instrumentālie posmi, savukārt uzmanība nedaudz atslāba, kad orķestrālā faktūra retinājās un priekšplānā izvirzījās balss. Manuprāt, solobalss materiāls izteiksmīguma un skanējuma intensitātes ziņā atpalika no atradumiem orķestra rakstībā – piemēram, intriģējošajiem harmonijas-tembra objektiem.

Kopumā skaņdarbu vērtēju kā iespaidīgu. Ir jāizceļ kā konceptuālās ieceres sarežģītība (apziņas, zemapziņas un ķermenisko kustību attiecību pētīšana; šādu fizioloģisko un psiholoģisko norišu tulkošana mūzikā), tā arī daudzveidīgā, krāšņā un niansētā skaņu pasaule. Savdabīgajā konceptuālo un skanisko aspektu saplūsmē izkristalizējās jaunas Santas Bušs individuālās un oriģinālās komponistes valodas iezīmes.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu