Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. NOV Komentēt

CEĻĀ UZ PERSONĪGO LITĀNIJU

Koncerts “Litānija” Jaunās mūzikas festivālā “Arēna” 2011. gada 20. oktobrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Piedalās Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga, diriģents Sigvards Kļava, koncerta režisors Uģis Brikmanis.

Laima Jansone, etnomuzikoloģe
Vērtējums:
ideja *****
realizācija ****

Latvijas lauki kļūst aizvien tukšāki: pelēcīgs rudens un ārēji vienkārša zeme. Bet atliek vien paspert soli tuvāk un ieraudzīt jaunas bagātības. Latvija aizvien ir unikālā situācijā – šeit varam sastapties ar īstiem tradīcijas nesējiem, patiesībā, vārdu tradīcija varētu aizstāt arī ar – gudrība. Burvības mākts, diriģents un koncerta idejas autors Sigvards Kļava devies ekspedīcijās visā Latvijā un ieskaņojis cilvēku balsis; viņi  dzied, jo tāda ir iekšējā nepieciešamība, komunikācija ar ārpasauli, komunikācija ar augstākiem spēkiem. Valdzina fakts, ka ieraksti veikti arī mazākos Dievnamos, kā arī “maija dziedājumi” ierakstīti pie simtgadīgiem krustiem. Šajā gadījumā litānijas ir katoļticīgo cilvēku dziedājumi ārpus dievkalpojuma vai pat ārpus baznīcas, dziļi personiskas atklāsmes, kurām koncerta laikā ļauts pietuvoties arī mums, vienkāršajiem klausītājiem.

Koncerta pamatu veidoja četru latviešu komponistu: Ģirta Biša, Jēkaba Nīmaņa, Valta Pūces un Ērika Ešenvalda pirmatskaņojumi, bet iepriekš katram no komponistiem tika dots pietiekoši grūts uzdevums: strādāt ar ekspedīcijā ierakstītajiem materiāliem (kuriem ir pietiekoši augsta pašvērtība), atrast veidu, kā šo materiālu padarīt pieejamāku, saprotamāku mūsdienu pilsētvides klausītājam. Ne vien dot un atgādināt sabiedrībai, atvērt tās ausis, bet pat vēl vairāk – dziļi reliģiskas un reizē personiskas sajūtas ietvert mākslinieciskā apvalkā, kas ir gan milzu apņēmība, gan arī uzdrošināšanās no idejas autora S. Kļavas puses. Šis arī ir viens no koncerta visveiksmīgāk realizētajiem aspektiem, jo, lai arī koncerts balstīts katoļu mūzikas mantojumā, tas bija pietiekoši atvērts visiem.

Vakaru atklāja Ģ. Biša skaņdarbs “Rītausmai degošie vārdi”. Sākuma teksts – riet, riet, riet, viņu saule riet – pakāpeniski nomierināja daudzskaitlīgo publiku un veiksmīgi ievadīja noskaņā; citiem vārdiem sakot – nekā lieka, ārējs impulss iekšķīgai lietošanai, uzticams minimālisms. Varbūt kādā brīdī baznīcas telpas akustikā atkailinātais elektronikas solo ieilga, vien atgādinot par Latvijas Radio kora un Sinfonietta Rīga akustiskā snieguma burvību. Tālāk – manāmi nemanāmas pārejas uz nākošo skaņdarbu un baznīcas velvēs izskan fragments no teicēju dziedājumiem ieraksta veidā. 

Vēlme iedziļināties un dziļi nopietna attieksme vislabāk raksturo J. Nīmaņa skaņdarbu “Uzklausi, māte”. Arī teicēja materiāls, kas sākotnēji šķiet ārēji jautrs meldiņš, bet ar dziļi sakrālu tekstu, ik pa laiciņam atgriežas un atgriežas, veidojot vairākus slāņus ar komponista oriģinālmūziku.

Koncerta centrālo daļu papildināja filma, ko veidojuši ekspedīciju dalībnieki: Sigvards Kļava un Uģis Brikmanis, bet par muzikālo noformējumu gādājis Mārtiņš Brauns. Gaidpilno interesi palēnām aizpildīja mērena neizpratne. Ja koncerta laikā komponisti parādīja dažādas pieejas (lasīt “attieksmi”) pret ekspedīcijās ierakstīto teicēju materiālu, piemēram, ierakstu pavadot ar dzīvo dziedājumu, gūstot muzikālas idejas vai tverot pēc būtības u.c., tad M. Brauna gadījumā nākas atgriezties pie tādām vēsturiskām parādībām kā sintezatora tembrs un tautas dziesmu harmonizācija, bet, atskanot garīgam tekstam savienojumā ar atpazīstamākas tautasdziesmas melodiju, uzreiz tiek pievienota akustiskā ģitāra svētdienas skolas entuziastu stilā. Savāda komponista humora izjūta vai kā? Aizvien jauns muzikālais materiāls no teicēju puses, video vērojami paši dziedātāji un viņu ticības nesamākslotība dažādās Latvijas vietās, tomēr tam, kādēļ kaut uz mirkli šīm vērtībām netika ļauts izskanēt arī muzikāli tīrā, neapdarinātā, pēc iespējas sākotnējā veidā, attaisnojums netika rasts. Palika tikai dziļa pretruna starp absolūti “tīru mantu”, baznīcu ainām, sirmām gudru ļaužu sejām un par visvarītēm pieliktām sintezatora skaņām.

Situāciju mainīja koncerta režija un Lavijas Radio kora akustiskās spēles baznīcas velvēs V. Pūces skaņdarbā “Sajūta. Sirds. Debesis”. Jauns skaņdarbs, jauns iepriecinājums Pūces rokraksta cienītājiem, kura kompozīcijas ietvaros, brīvi un neapdarināti izskanēja arī teicēju materiāls. Iespējams, tam par labu ļāva nosliekties komponista lielā pieredze sadarbībā ar dažādiem tradicionālās mūzikas pārstāvjiem.

Visorganiskākā pāreja veidojās starp V. Pūces un Ē. Ešenvalda darbu pirmatskaņojumiem. Koncerta noslēgums un kulminācija Ē. Ešenvalda skaņdarbā “Debess Litānija” bija kā tvērums pēc būtības un izsmeļoša pieeja saturam.

Koncerta izskaņā vērojamas gan asaras, gan gaidas, gan pretrunas – katram sava personīgā litānija. Bet aktualizēta ir ļoti būtiska tēma, un gribētos cerēt ieraudzīt šīs idejas turpinājumu un noskaņas arī citu latviešu komponistu interpretācijās, sadarbībās, izpratnēs.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu