Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

05. DEC Komentēt

KONTRAPUNKTS. ŅUJORKA. DIŽGARI UN LATVIEŠI

Koncerts “Ņujorkas kontrapunkts” 2011. gada 1. decembrī Spīķeru koncertzālē. Piedalās Normunds Šnē (oboja), Guntis Kuzma (klarnete), Marta Jagmane (vijole), Zane Kalniņa (alts), Guna Āboltiņa (čells)

Gundega Šmite, komponiste
Vērtējums: * * * *

“Ņujorkas kontrapunkts” – galu galā nebija nemaz tik “Ņujorkisks”, taču dažāda līmeņa polifoniju ietverošs gan, savijot četrus atšķirīgus 20. un 21. gadsimta opusus.

Koncertā iekļautie skaņdarbi kā pēc risinājuma, tā estētiskās ievirzes lika tos izvērtēt salīdzinošā aspektā, kur vienam laikmetīgās mūzikas “metram” līdzās nostatīts viens latviešu komponists: Pendereckim – Fridrihsons, Reiham – Raginskis.

Gustava Fridrihsona obojas kvarteta Kusamakura (2001) Latvijas pirmatskaņojums koncerta kontekstā sasaucās ar poļu avangarda dižgara Penderencka 1993. gadā sacerēto Klarnetes kvartetu gan ar līdzību instrumentālajā sastāvā (kokpūšaminstruments un trīs stīginstrumenti), gan ar izsmalcinātu kamermūzikas faktūru traktējumu. Pendereckis šajā opusā jau pārliecinoši aizvirzījies no jaunības gadu spilgtajiem, drosmīgajiem veikumiem, kļuvis muzikālā izteiksmē askētiskāks, tradicionālāks. Tomēr vēl joprojām muzikāli pārliecinošs, ko nevaru teikt par pēdējos gados radītajiem opusiem – tajos meistars dažkārt balansē uz klajas trivialitātes robežas. 1993. gadā sacerētais Klarnetes kvartets veiksmīgi atklāja kopējo “Ņujorkas kontrapunkta” programmu, ar smalkiem polifono līniju klājumiem un sazarojumiem, delikātu motoriku un aizturētu ekspresivitāti, brīžiem balansējot uz barokālas skaidrības un romantiskas izteiksmes robežas. Precīzās līnijās “zīmēti” muzikālie procesi nepārsteidza ar mūzikas valodas novitāti, bet strukturāli skaidri veidotu, muzikāli piepildītu formu un saturu.

Fridrihsona agrīnais opuss, kas beidzot piedzīvoja Latvijas pirmatskaņojumu, arīdzan nepārsteidz ar novitāti – opusa mūzikas valoda pat šķiet radniecīgāka Antona Vēberna estētikai kā avangarda strāvojumiem. Opuss pārsteidz ar ko citu – ārkārtīgi nospriegoto intensitāti, kura uztveres teritorijas brīžiem balansē ar liminālo, ar “robežsituāciju”. Tāds brīnišķīgs trauslums, kas dzimst no trīsuļojoša uniona, rod izpausmi ekspresīvu muzikālu žestu valodā, gandrīz aizlūzt, pārtop un atsākas. Klausoties Kusamakura, bija jādomā par Vāgnera “bezgalīgās melodijas” principu nepārtrauktu, neatrisinošu harmoniju ķēdēs. Fridrihsona mūzikā, šķiet, šo nepārtrauktību un intensitāti rada izsmalcinātas, ārkārtīgi niansētas tembru saspēles, grodi veidota harmoniski reģistrālā reljefa un melodisko žestu ekspresivitātes sakausējums.

Šajā radošās “jaunības” opusā interesanti bija saklausīt  arīdzan Fridrihsona vēlāk tapušo, Latvijā jau pazīstamo darbu, piem., meistarīgā Chiaroscuro (2008)mūzikas valodas iezīmes, komponista rokrakstu, kas Latvijas mūzikas kontekstā ir īpaša un veicināma kvalitāte.

Savukārt otro idejiski vienoto krustpunktu koncertā veidoja Stīva Reiha opuss New York Counterpoint un Edgara Raginska pasaules pirmatskaņojums – Visit India obojai, klarnetei un elektronikai, kas tapusi ar Kristapa Krieva līdzdalību, – “dzīvais” instruments un tā otrais “es” elektroniskajā skaņuslānī.

Uzteicama ir Edgara Raginska drosme mūzikā savienot Indijā joprojām līdzāspastāvošās puses – laikmetīgo un seno. Komponists meklējis “indijisko” skaņu, veidojot integrētu tematisko materiālu, kas dzimst akustiskajos instrumentos (obojā un klarnetē), tālāk rodot pārveidojumu un akustisku papildinājumu elektroniskajā skaņuslānī. Koncertanotācijā komponists atklāj savus “izteiksmes avotus” – Gandija runu un komponista paša pierakstītu mūka dziedājuma adaptēšanu skaņurakstā, kā arī raksturīgu tradicionālo tembru atdarinājumu. Jā, hinduiskais – senais un jaunais un to līdzāspastāvēšana bija skaidri pozicionēta un radīja pārliecinošu skaņu tēlu. Visai vienveidīga un nedaudz plakātiska gan šķita elektroniskā un akustiskā slāņa mijiedarbe – tā kārtojās teju konsekventos “blokos”: elektronika/akustiskie instrumenti/, elektronika/instrumenti, radot vēlmi saklausīt dzīvāku un izteiktāku interaktivitāti starp abām pasaulēm. Diemžēl komponista izvēle vienveidīgi šādi “mijiedarbot” slāņus ietekmēja arī kopējo kompozīcijas formu, kas šķita pārāk izstiepta un līdz galam nesakārtota. Tomēr neskatoties uz šo, manuprāt, nepilnību makroformas līmenī, Visit India atstāja paliekošu oriģināla skaniska risinājuma pēcgaršu.

Savukārt Reiha koncentrētais, gudri veidotais New York Counterpoint solo klarnetistam, kas saspēlējas ar paša veiktu desmit celiņu ieskaņojumu, ļāva baudīt īstenu interaktivitātes azartu, ko var rast saspēlē ar elektronisko skaņuslāni. Solists Guntis Kuzma lieliski tika galā ar šo uzdevumu. Tāpat arī parējie koncerta mūziķi, kuru kamermuzicēšana bija pārdomāta, niansēta un gluži vienkārši – pārliecinoša!

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu