Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

08. DEC 2 Komentāri / Komentēt

VALHALLAS NORIETS

Riharda Vāgnera operas “Dievu mijkrēslis” izrāde 2011. gada 27. novembrī Latvijas Nacionālajā operā. Režisors Viesturs Kairišs, diriģents Korneliuss Meisters.

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
Vērtējums: * * * *

Riharda Vāgnera operas “Dievu mijkrēslis” izrāde 2011. gada 27. novembrī manā skatījumā vērtējama kā veiksmīgs radošs sasniegums gan muzikālo kvalitāšu, gan inscenējuma ziņā – ar nelielām iebildēm, kas gan īpaši netraucēja uztvert šo iestudējumu kā viengabalainu un gana spilgtu mākslas darbu. Iespējams, lielākais izrādes panākums bija vienlīdz augsta līmeņa solistu sastāvs – tas attiecas gan uz viesmāksliniekiem galvenajās lomās, gan arī uz triju Reinas meitu (un divu nornu) atveidotājām – Lieni Kinču, Airu Rūrāni un Kristīni Zadovsku, kuru vokālais sniegums patiešām precīzi iekļāvās Vāgnera mūzikas atmosfērā.

Raksturojot “Dievu mijkrēšļa” solistus, jāteic, ka lielāko prieku sagādāja gan pirmoreiz dzirdētais Johans Šinklers Hāgena lomā, gan atkalsastapšanās ar Elizabeti Stridu un Markusu Jupiteru (“Nībelunga gredzena” ciklā iepriekš – Zīglinde un Alberihs, tagad – Gutrune un Gunters) – šiem trim solistiem raksturīgs tembrāli bagātīgs un daudzkrāsains dziedājums apvienojumā ar spēju radīt dramatiski piepildītu interpretāciju un atzīstamām skatuviskām kvalitātēm; līdztekus viņiem kolorītu muzikālu iespaidu atkal radīja Kosma Ranuers, iejūtoties Alberiha tēlā. Iepriekšminētos mākslinieciskos parametrus var attiecināt arī uz Larsa Klēvemana atveidoto Zigfrīdu un Ketrīnu Fosteri Brinhildes lomā. Klēvemana uzstāšanos raksturoja izteiksmīgs un profesionāli mērķtiecīgs, ar virtuozām vokālām prasmēm apveltīts priekšnesums visas operas gaitā (lai gan jāatzīst, ka cikla iepriekšējā operā “Zīgfrīds” Jonijs van Hals uzrunāja ar tembrāli un muzikāli plašāku diapazonu), turpretim Ketrīnas Fosteres dziedājums pārliecināja ar skanējuma ekspresiju un emocionālo intensitāti – īpaši saistīja gan iespēja salīdzināt Brinhildes balsi ar Elizabetes Stridas Gutruni, gan operdziedātājas dialogi ar tāpat teicamā vokālā formā esošo Ļubovu Sokolovu Valtrautes lomā. Ļoti atzinīgi vārdi jāvelta operas orķestrim, visupirms – diriģentam Korneliusam Meisteram, kurš pilnā mērā attaisnoja savu reputāciju kā ievērojams Vāgnera mūzikas interprets, orķestra spēlei piešķirot gan monumentālu spēku, gan plašu nianšu gammu, kurā neiztrūka plastiskuma un skaidrības; visbeidzot jāpiemin arī spožais operas kora vīru priekšnesums.

Lai gan solistu vidū, manuprāt, tomēr nebija neviena patiesi izcila dziedātāja un arī orķestra interpretāciju nevarētu uzlūkot kā gluži nevainojamu, pretrunīgāko iespaidu nenoliedzami atstāja operas skatuviskā koncepcija. Pirmkārt, priecē, ka režisors Viesturs Kairišs līdz ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni ignorējis “tradīciju sargātāju” prasību iestudēt operu “tā, kā vajag” – citiem vārdiem sakot, ar kažokādās tērptiem tukliem varoņiem vikingu bruņucepurēs. Tā vietā inscenējuma veidotāji radījuši traģikomisku tēlu caurvītu dramatisku iestudējumu, kura daudznozīmīgums un vispārinājuma pakāpe, piedevām nezaudējot “Nībelunga gredzena” idejai piemītošo traģismu, īpaši spilgti uztverama operas otrajā un trešajā cēlienā – viena no režijas un scenogrāfijas lielākajām veiksmēm ir šajās ainās redzamā skatuviskā telpa ar tās izsaukto mītiskas suģestijas iespaidu. Otrkārt, pārliecinoši ir “Dievu mijkrēšļa” varoņu teatrālie veidoli un viņu rīcības motivācija – te atkal kā visspožākais jānosauc varaskāres un iekšēja izmisuma pārņemtais Hāgens, tēlu galerijā līdzās Brinhildei, Gutrunei un Alberiham kolorīti izgaismojoties arī groteskajam Gunteram un – kā pretstats – racionālajai Valtrautei (patīkami, ka valkīru izskats no cikla otrās operas izmainījies līdz manā skatījumā daudz piemērotākam variantam). Īpašs stāsts ir par Zīgfrīda atainojumu, kur šajā gadījumā arī vizuāli akcentēta varoņa pašpaļāvība un naivums, kas bez pienācīgas gudrības padara viņu par manipulāciju objektu – taču lielā mērā tas arī atbilst operas sižeta virzībai. Iebildumi būtu galvenokārt pret detaļām – saprotama un kopumā izdevusies ir Kairiša vēlme ar “Dievu mijkrēšļa” raksturiem un notikumiem paust savu attieksmi pret norisēm mūsdienu Latvijas sabiedrībā, taču pārāk brutāli vilktas paralēles režisora ieceri vērš pārlieku banalizētu, piemēram, skatā ar Zīgfrīda bēru sārtu. Vāgnera mūzikas vēriens nav īsti ietilpināms nepilnīgi apdzīvotā skatuvē ar kaudzi viendimensionālu objektu – kas nonivelē pirmā cēliena inscenējumu. Par sevišķi uzskatāmām seksuāla rakstura norādēm, īpaši attiecībā uz Reinas meitām, būtu labāk aizmirst. Visbeidzot, tā arī īsti neieraudzīju Valhallas bojāeju – te, manuprāt, noderētu lielāka uzdrošināšanās, nebaidoties izmantot, teiksim, videoprojekcijas un citus nestandarta izteiksmes līdzekļus. Pēc manām domām, “Valkīras” un “Zīgfrīda” uzvedumi Kairišam padevušies labāk, kas gan neizslēdza to, ka “Dievu mijkrēšļa” iestudējums atstāja patiesi lielā mērā pozitīvas izjūtas.

Vāgnera dramaturģijai absolūti neatbilstošs uzvedums! Neviens cilvēks- identiski!- neviens personāžs nevar mainīt vai lauzt savu būtību- dvēseli. Tēli, kurus Vāgners radījis ar drosmīga varoņa dvēseli, nevar mainīt savu patību nedz pārdzimstot, nedz nonākot citos apstākļos. Vāgners rāda pasaules un varoņu bojā eju, triumfējot zemiskajai, viltīgajai, ļaunajai sātana varai. Vāgnera dižie varoņi nevar kļūt par ikdienišķiem, truliem radījumiem- viņi nes savā dvēselē citu pasauli.

Man gan patika - ne viss, bet tomēr kopumā patika. Paldies dziedātājiem un orķestriem par izturību un Korneliusam - viņš ir lielisks diriģents. Un - Vāgnera tēli, manuprāt, var mainīties - arī cilvēks kādreiz pārdabiska, dievišķa būtne, tik - laika gaitā degradējies. Varoni jau var mainīt, un par viņa varonisko patību atgādina mūzika - tā gan nemainās. Bet šis uzvedums jāredz - ir daudz par ko padomāt pēcāk!!

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu