Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. JAN Komentēt

KARALIENE BEZ PILS

Muzikālā teātra Ars Nova mūzikls “Sniega karaliene” 2011. gada 18. decembrī Rīgas Kongresu namā. Jāņa Lūsēna mūzika, Ineses Zanderes dramaturģija, Ievas Kauliņas scenogrāfija, Ineses Mičules režija. Lomās Kristīne Zadovska, Andžella Goba, Andris Ērglis, Ieva Sutugova, u. c.


Daiga Mazvērsīte, Latvijas Radio 2

Hansa Kristiana Andersena pasaku par “Sniega karalieni” arī manā bērnībā (padomju laikos) zinājām visi – labi atceros tādu kā filmu, kurā bija iekomponēts jauns varonis, kāds ļaunais kungs, karalienes sabiedrotais, kurš par katru cenu gribēja nopirkt vai nozagt Kaja un Gerdas izaudzēto rožu krūmu. Pašaizliedzīgās meitenes ceļojums drauga meklējumos sasaucas ar latviešu sieviešu likteni – mīlēt un ciest. Varbūt tāpēc, it kā gatavojoties rūpju pilnajai pieauguša cilvēka dzīvei, atmiņu kladēs tolaik rakstījām pantiņu: “Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst; mīla, draudzība – tās nāvi nepazīst!”.
Tikai šogad uzzināju, ka Andersena pasakā citēts pazīstamais Ziemassvētku pantiņš “Es skaistu rozīt’ zinu”, ar kuru iesākas Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes mūzikls “Sniega karaliene”. Tomēr sekojošais neizvēršas par kristīgu leģendu, bet gan par aktīvu piedzīvojumu mūsdienīgā mērcē ar brīnišķīgām melodijām un neparastu tēlu un personību parādi. Šī komponista daiļradē galvenā ir un paliek melodija, lirika, tāpēc lieliska vokālā varēšana ir obligāts nosacījums, dažreiz aktieriskajām spējām paliekot otrajā plānā – diemžēl… Tas gan neattiecas uz Kaju – Andris Ērglis ir lielisks šī kaprīzā puikas tēlā. Dziedātājs jau iepriekš ar Lūsēnu sadarbojies Italo lomā mūziklā “Agrā rūsa”, kur derēja Ērgļa mīlnieka ampluā piemērotie dotumi, savukārt Kaja tēlā un vokālajā partijā ieskanas plašāka noskaņu palete – no naivas bērnišķības līdz traģikai, savas patības meklējumiem (“Kas esmu?”). Šis zīmīgais trio, savijoties Kaja, Gerdas un Sniega karalienes dziedājumiem, arī parāda galveno tēlu konfliktu un ļauj paraudzīties uz senās pasakas notikumiem jaunām acīm. Kā nekā, saliekot no ledus gabaliem vārdu “mūžība”, Kajs būtu ieguvis nemirstību, līdz ar to – dievišķīguma statusu, tomēr šajā projektā iejaucas “zemes meita” Gerda – kā īsta biznesmene viņa liek lietā atļautus, negaidītus resursus un izmanto citu cilvēku sentimentālo labvēlību, lai atgūtu zaudēto idilli un noliktu visu savās tik ļoti paredzamajās vietās. Ja Andersena pirmavotā vēl akcentēta Gerdas ciešanu tēma, ejot šo ērkšķaino ceļu, tad jaunajā mūziklā viss notiek rotaļājoties, un bail nepaliek pat tad, kad, šajā gadījumā, laikam saplēstā televizora ekrāna lauska trāpa Kajam acī. Arī laupītāji tādi pajoliņi vien ir, Sniega karaliene ir nevis šausminoša, bet pacilājoši skaista. “Kāpēc viņiem tik gari pirksti?!” – par kostīmu mākslinieces nesaprotamo ieceri visus, tā teikt, “necilvēciskos” varoņus apveltīt ar dīvainiem cimdiem, apvaicājās mans dēlēns, kurš Prinča un Princeses cepures nosauc par sēnēm un viņu vairs nepārsteigt ar to, ka gulta pārtop par kuģi. Un pat bērniem smieklīga izskatās Gerdas un Kaja “no sīkas saknītes” audzētā, iestudējumā no “mačalkas” darinātā, pēc skata diezgan baisā mīlestības roze, asociējot ar Ziemassvētku balagānisko pusi, aizēnojot saulgriežu gaismas atgriešanās vienkāršo būtību.
Lielisks mūzikla atradums ir Ieva Sutugova Gerdas lomā, kuras potenciāls un lieliskā balss bijusi nomanāma līdzšinējos projektos, turklāt šeit lieliski iederas viņas ārējie dotumi. Operas prīmas – Andžella Goba kā Vecmāmiņa un Kristīne Zadovska Sniega karalienes lomā – ar akadēmiskās dziedāšanas manieri tiešām ir mazliet no citas pasaules, bet tas ir labi saprotams, jo no Kaja un Gerdas viņas šķir vai nu gadi, vai izcelsme. Latvijas lauku tēma iekrāsojas gan Vecmāmiņas adītajā jakā, gan latvāņos, no kuriem veidots Sniega karalienes kronis; krīzes laika taupība iekrāso dekorāciju pieticību, kas izskaidrojama arī ar faktu, ka Ars Nova ir teātris bez patstāvīgām telpām, tātad – ceļojoša trupa, saskaņā ar Jāņa Lūsēna pārliecību, ka valsts dotēti teātri vispār ir pārliecīga greznība un ka laba māksla pati spēj nopelnīt pietiekami. Šīs idejas komponists līdz šim veiksmīgi īstenojis dzīvē, tomēr “Sniega karalienes” gadījumā ļoti gribētos greznas dekorācijas, īpašu orķestra bedri, lai uz skatuves esošie mūziķi nelaupītu telpu dejām, kuru faktiski nav.
Arī pamatīgu režisūru, precīzus uzstādījumus gribētos. Iestudējums lielās līnijās tuvāks koncertam nekā mūziklam šī vārda pilnskanīgajā nozīmē. Solītie akrobātiskie triki aprobežojas ar Garkāja (Andris Liseckis) pārvietošanos uz zem garajām biksēm noslēptām ķekatām: kad šis tēls parādās izrādes sākumā, pirmajā acumirklī šķiet, ka tieši šī ir mistiskā Sniega karaliene – tik milzīga, tik savāda un varena. Duālas sajūtas ir arī attiecībā uz mūzikla apjomu, jo mazākajiem  klausītājiem jūtami garlaicīgi kļūst dialogos un starpskatos, kamēr pieaugušie gribētu vairāk skaistas mūzikas un tēlu raksturojumu. Sižetiski lieka šķiet Puķu burve, kas Ievas Akurateres dziedājumā ir eksotiska parādība ar austrumniecisku skaņkārtu elementiem, kādus Lūsēns izmantoja arī “Agrajā rūsā”, tāpat latviskai ausij svešādi motīvi ieskanas ainā ar Ziemeļu burves pesteļošanu. Dziedātāja Amber te ir patiesi valdzinoša, sievišķīga un gudra reizē. Dzirkstoši vitāla izdevusies arī Ances Krauzes Laupītāju meitene. Prieks, ka savas it kā otrā plāna loma atdevīgi, ar lielu atbildības sajūtu un pietiekami atraktīvi pildījuši Uģis Roze (Ziemeļbriedis) un Zigfrīds Muktupāvels (Kovārnis, Balodis), un abu balodīšu (Balodīte – Baiba Neja) priekšnesums ir viens no jaukākajiem un sirsnīgākajiem mirkļiem uzvedumā ar zīmīgu, stilizētu muzikālo tematismu.
Senās mūzikas stilizācijas, atkal jau komponista daiļradei raksturīgi, parādās gan Prinča un Princeses dejā, gan Kovārņu duetā, bet, dziedot Laupītāju meitenei, tālā atmiņā uzaust “Kongo džungļos, palmu ēnā”. Klausoties Ziemeļbriedī, rodas pilnīgs dejavu, ka esam “Turaidas Rozes” koncertā – tik zīmīga ir Aivara Gudrā ģitāras intonācija. Arī “Sniega karalienē ir vairāki hiti – Gerdas lūgšana, Sniega karalienes dziedājums un, pirmkārt, dziesmiņa “Tik tak” ar izrādes galveno tēmu “cieši rokās jāsadodas”. Šis intonatīvi un ritmiski zīmīgais motīvs vairākkārt ieskanas citu varoņu dziedājumos, kļūstot par tādu kā draudzības tēmu. Jā, mūzika ir interesanta un melodiska, gudri un daudzpusīgi aranžēta (taustiņi, sitaminstrumenti un perkusijas, ģitāras, akordeons), tomēr tās dzīvais atskaņojums bremzē izrādes tempu, brīžam grūti saprast dziedātos vārdus, tāpēc nav iespējams līdz sirds dziļumiem izjust dzejnieces Zanderes rūpīgi izstrādāto tekstu. Un varbūt, par bērnu auditoriju domājot, tomēr vajadzēja izvēlēties runātus dialogus. Mazākajiem skatītājiem par blāvu arī uz melnā fona redzamās projekcijas – televizors, pils, lustra balles skatā, bet šie visi ir tikai sīkumi pret milzīgo darba ieguldījumu un muzikālā piedzīvojuma sajūtu, kādu publikai Jelgavā, Valmierā un Rīgā dāvāja Ars Nova.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu