Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. JAN 3 Komentāri / Komentēt

SVĀRSTĪGĀ PĒCSAJŪTA

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 2012. gada 20. janvārī Lielajā ģildē. Piedalās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas simfoniskais orķestris, Sinfonietta Rīga, Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga".

Ieva Rozentāle, muzikoloģe

Vērtējums * * * * 

Uz simfoniskās mūzikas lielkoncertu ieinteresēto tik daudz, ka pat Lielās ģildes balkonā grūti atrast brīvu vietu. Kā gada nozīmīgākajam notikumam latviešu simfoniskajā mūzikā, šim koncertam būtu jāuzrāda Latvijas spēcīgākās mūzikas zvaigznes, svaigākie muzikālo ideju ģenerācijas rezultāti un jādod konceptuāli piepildīts aizvadītā gada kopsavilkums, vēlams ar pozitīvu pēcgaršu, labākajā gadījumā radot priekšstatu par intensīvu simfoniskās mūzikas žanra atttīstību Latvijā.
Šī vīzija īstenojas vien daļēji. Nav atbildes, kādēļ lielkoncerta programmā jau trešo gadu iekļauta vecmeistara Imanta Kalniņa mūzika, ja viņš jau ilgāku laiku neraksta neko būtiski jaunu un saistošu. Argumenti, ka Kalniņa vārds piesaistīs publiku, palielinot kases ieņēmumus, neiztur kritiku, jo ne jau kases ieņēmumu dēļ Arnolds Klotiņš savulaik iedibinājā lielkoncerta tradīciju. Pirms trim gadiem lielkoncerta afišu greznoja Kalniņa foto, solot jaunu Obojas koncertu, ko tā arī neizdzirdējām. Nākamajā gadā atkal afišas rotāja Kalniņa bilde, tomēr izrādījās, ka jaunā koncerta nemaz nav. Tā vietā samierinājāmies ar agrāk komponēto Čellkoncertu. Šogad, kā ierasts – uz afišas Kalniņa ģīmetne: jaunu koncertu vairs nesola, bet programmā iekļauts sens studiju gadu darbs, diemžēl – ne tas spožākais Kalniņa stilistikas paraugs, piecdaļīgā svīta “Rotāju, dancoju”, ko daļa publikas uzmanīgi noklausījusies kamerversijā aizvadītā gada maijā. Toreiz šķita interesanti vērot mūziķu spēju individualizēt vienkāršo melodiju, piepildot to ar vijīgu elpu, tagad, simfonizētajā variantā, orķestra grupu cītīgi atspēlētie tēmas atkārtojumi nogurdina pat pacietīgu klausītāju. Liepājas simfoniskais orķestris šādam repertuāram piemērots, un Atvars Lakstīgala uzdevumu veic ar uzspēlētu optimismu. Atliek pabrīnīties, kādēļ programma sastādīta šādi, nopūsties un raidīt skumju skatu koncerta rīkotāju virzienā.
Koncerta pirmā daļa veidojas neviendabīga: to iesāk Gustava Fridrihsona smalkais Chiaroscuro (2008) jeb “Gaismēnas”. Skaņdarbs, kuru klausoties var iztēloties jebko – tas ir precīzs un reizē neprognozējams; sakārtots, tomēr īsti līdz galam neatminams. Normunds Šnē ir teicams viņa mūzikas interprets, tomēr vai nu akustikas, vai vēl neuzsilušās uztveres dēļ, Chiaroscuro neizskan tik telpiski un daudzdimensionāli, cik būtu varējis. Sinfonietta Rīga kā centīgs un paklausīgs bērns studentiski precīzi pilda diriģenta žestu pavēles bez tās brīvās, individualizētās attieksmes, kādu gaidām no radošu mūziķu gara.
Daļas noslēgumā beidzot pirmatskaņojums – Ilonas Breģes Trešais Rīgas koncerts “Teātris” piedāvā absolūti citu stilistiku, kā izdiedzētu no vēstures arhīviem: ekletisku, plīvojošu ideju pilnu, te džezīgu, te barokālu, konkrētām, atpazīstamām intonācijām piebārstītu un bagātu. Normunds Šnē šoreiz kā obojists kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu ir toleranti, ieinteresēti, izdzīvojot sievišķīgo skaņstāstu, kurā nav garlaicīgi.
Tomēr īstais prieks un piedzīvojums jau manāmi tukšāku zāli pāršalc koncerta otrajā daļā. Kristaps Pētersons startē ar jaundarbu - Klarnetes koncertu “Ligeija” ar programmatisku un mazliet baisu papildinformāciju no tāda paša nosaukuma Edgara Alana Po noveles, kurai acīmredzot jānoskaņo klausītājs uz tramīgu, ekspresionistisku noskaņu, ievedot klātesošos tādā kā gadsimta sākuma šausmu filmu estētikā. Viss notiek pēc plāna, jo skaņaudums ir pilnībā konstruēts, kas gan nedod īstu baudu ausīm, bet mierina Po noveles pārstāsta satraukto prātu, kurš rāmi var apcerēt konstruētas mūzikas trūkumus un priekšrocības, no kurām pēdējā ir –daudzveidīgas tembru un skaņu krāsas un oriģinālu ritmu kombinācijas. Tomēr jaukākais atradums opusā ir konstanti “šķībais” skanējums, “netīrā” kopintonācija, kas panākta atšķirīgi, līdz pat ceturtdaļtoņu precizitātei skaņojot instrumentus. To klausīties ir mokoši, ja auss radusi pie tīrām saskaņām, tomēr ar laiku skanējums kļūst baudāms kā savdabīgs specefekts. Viss būtu lieliski, ja brīdī, kad viss jau pateikts, komponistam negribētos parunāt vēl. Izstiepts apjoms nogurdina, un asprātīgā ideja, darba trešajā ceturtdaļā izgarojusi, apsīkst. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar iznesīgo Mārtiņu Ozoliņu priekšgalā un solistu Gunti Kuzmu, kurš spēlē tuvu perfekcijai, kā vienots, elpojošs organisms izvirpina kopskaņu par labu grafomāniski izstieptajam darbam.
Punktu trīsarpus stundu ilgajam pasākumam pieliek Andra Dzenīša pirms gada komponētais Drone, kas piepilda ģildi skaļiem decibeliem. Drone jau sajūsminājis publiku, jo Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” trieptās spilgtās krāsas var uzplaukt modernā tekstūrā. Šoreiz skaļums nedeva vajadzīgo kopefektu. Diemžēl mūsu pūtēji kļūdījās par daudz, ko, iespējams, provocēja vēlā vakara stunda. Arī M. Ozoliņš nespēja aptvert partitūras kopumu izcilā skanējumā, kādu, stājoties orķestra galvenā diriģenta amatā, no viņa gaida. Lai arī kopefekts nebija perfekts, tomēr izteiksmīgais darbs kā koncerta spilgtākais piedzīvojums atstāja tīkamu pēcsajūtu, pārmācot svārstīgās šaubas par kopējo programmas konceptu.

1. viva

Laikam esam bijuši dažādos koncertos.

2. Ieva

Tādā laikā dzīvojam - viedokļu daudzveidība. Katrs pamato savējo.

Šo koncertu pametu pirms pēdējā skaņdarba, jo iekšā viss vārījās un raustījās krampjos vienlaicīgi, ģērbtuvēs sadzirdēju pirmās skaņas pēdējam skaņdarbam un burtiski metos bēgt, lai tikai ātrāk tiktu prom! Esmu noklausījies neskaitāmus koncertus, bet līdz šim nekad nebiju jutis negatīvas emocijas vispār, kur nu vēl pametis koncertu nesagaidot tā beigas, acīmredzot arī šis aspekts organisma šoku pastiprināja. Visvairāk man žēl mūziķu, katrs no viņiem sava instrumenta spēli ir apguvuši vismaz 20 gadu garumā un spēlē patiešām lieliski, bet kāpēc viņiem koncertā ar tik skaistu nosaukumu (līdzīgi kā Dziesmu svētki koru mūzikā) būtu jāspēlē šādi skaņdarbi (izņemot I.Kalniņa skaņdarbu), gluži kā kaut kāds sods, par ko, kāpēc?! Vai šāda programma ir piemērota koncertam ar nosaukumu "Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts"?! Ja tāda ir koncerta koncepcija, tad steidzami prasās nosaukuma maiņa, jo šāda programma koplektā ar nosaukumu, manuprāt, ārkārtīgi degradē priekšstatu par simfonisko mūziku Latvijā! Ja ne I.Kalniņa skaņdarba, tad šajā koncertā es kā vienkāršais klausītājs vispār nebūtu dzirdējis mūziku! Visu cieņu pārējo skaņdarbu autoriem, bet iepriekš esmu dzirdējis krietni klausāmākus viņu skaņdarbus, jebkurā gadījumā vēlu viņiem izdošanos jaunu skaņdarbu radīšanā! Par recenzijām un daiļrunīgajiem skaņdarbu aprakstiem koncerta programmā, par to es varu tikai pabrīnīties, jo ja man būtu jāuzraksta skaisti apraksti šādiem skaņdarbiem, es, visticamāk, ieslīgtu depresijā un tāpat neko nevarētu uzrakstīt. PS. Ne jau velti abstraktā teātra izrādes notiek mazajās zālēs.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu