Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

20. MAR Komentēt

IESPAIDI UN PĀRDOMAS PIE KLAVIERĒM

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” klaviermūzikas koncerts Klavierainavas 88” 2012. gada 14. martā  Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē.

Jeļena Garkavčenko

Vērtējums * * * *

Pirmais, kas man palika atmiņā pēc Latvijas Jaunās mūzikas dienu” 14. marta koncerta RLB – dažādu kultūru iedvesmotas klaviermūzikas kompozīcijas, kuru krāšņajā paletē pavīdēja gan spāniskas, gan austrumnieciskas, gan latviskas, gan tādas kā vispāreiropeiskas intonācijas spožu Latvijas pianistu izpildījumā.

Vakaru ieskandināja pianistes Diānas Zandbergas sievišķīgi trauslais, taču vienlaikus spāniski temperamentīgais pieskāriens. Viņas gluži kā elpošana organiskajā sniegumā dzirdējām trīs mazas pērlītes”: Daces Aperānes diptihu Divi sapņi” ar flamenko intonācijām caurstrāvoto pirmo daļu Cantiga un austrumnieciski improvizatorisko otro daļu Arabesco, Selgas Mences Salvadora Dali impresijas”, kuru tapšanu ir inspirējušas izcilā spāņu sirreālista laika daudzslāņainību iemiesojošais kūstošais pulkstenis” (līdz ar to arī skaņdarba faktūra sarežģīta, polimetriska, ar garāmslīdošām, sirreālām” melodiskajām līnijām), un Pētera Vaska vasaras saulgriežu prieka pārpilno Zaļo ainavu”. Sirsnīgi vienkāršu, vitālu, latvisko mentalitāti un komponista neatkārtojamo rokrakstu reprezentējošo kompozīciju.

Spēcīgu dramatisko kontrastu bezrūpīgajā dabas vērojumā ienesa Jura Karlsona Trešā sonāte pianista Jura Žvikova interpretācijā. Šis pavisam nesen tapušais skaņdarbs tika pirmatskaņots 2011. gada septembrī Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros. Klasiskajā četrdaļīgajā sonātes ciklā ar tikpat klasisko daļu secību (ātrā – lēnā – skerco – ātrā) tiek risināts konflikts starp zibenīgi ātro, pret indivīdu nežēlīgo laikmetu un dvēseliskumu, kuram ikdienas mežonīgajā skrējienā vairs īsti nepaliek vietas. Pēc gluži bēthoveniskās konfliktu dramaturģijas likumiem, sonātes daļas asi kontrastē savā starpā: draudīgajā perpetuum mobile balstītām malējām daļām (Laikmets” un Liktenis”) tiek pretnostatītas žanriskās lappuses – otrās daļas Dvēsele” (unisoni, sēru marša solis, korāliskums un dvēseles žēlabas” augšējā reģistrā) un trešās daļas Deja” (ik brīdi varmācīgi pārtrauktā, neizdejojamā skercozitātē). Nežēlīgais laikmets un nenovēršamais liktens nomāc cilvēku, kurš ir bezspēcīgs augstākā spēka priekšā... Un šeit vairs nav dzīvi apliecinošs klasiskais optimistiskais fināls, jo laiki ir mainījušies. Diemžēl. Vai arī varbūt tomēr?

Romualda Grīnblata klaviercikls Iespaidi” pēc dramatiskās J. Karlsona sonātes, šķiet, koncertā veica baldriāna funkciju”, iezīmējot atpakaļceļu pie ainaviskuma. Ļoti demokrātiska, pat zīdainim saprotama” mūzika, bez jebkādām avangarda piegaršām” – vai tieši tas, kas mums šodien dažkārt pietrūkst? Īsajās un kodolīgajās miniatūrās atspoguļota gan Raiņa dzejas metrikas regulāritāte, gan tautas pasaku gaišums un noslēpumainība, gan Austrumu dejas vitalitāte, gan bēthovenisks oratora patoss, gan Musorgska neķemmētās harmonijas, gan kādas Latīņamerikas dejas temperaments. Šo kaleidoskopiskumu jo vairāk krāšņu padarīja virtuozā un stilīgā pianista Reiņa Zariņa aizrautīgā spēle.

Koncerta noslēgumā vienīgā sonoristiskā” kompozīcija programmā – Santas Ratnieces Muqarnas, kurā bez tradicionālas spēles pa taustiņiem skaņas veidošanas procesos iesaistītas arī klavieru stīgas. Šis skaņdarbs lieliski raksturo komponistes stila būtību: ilgstoša iedziļināšanās skaņā / tembrā, lēni vērojošā attīstība un daudzajos Austrumu ceļojumos gūto iespaidu atspoguļošana mūzikā. Interesanti, ka Muqarnas komponēšanas laikā S. Ratniece savām acīm vēl nemaz nebija redzējusi nevienu mošeju. Pēc viņas pašas teiktā, šis fakts būtiski atviegloja mūzikas intuitīvo tapšanu, kurā atbalsojas sajūsma par dažādos attēlos redzēto Širazas mošeju un piļu arhitektūras savdabību. Turklāt austrumnieciskā kolorīta paspilgtināšanai komponiste ir iekļāvusi skaņdarbā divu seno persiešu mīlas dziesmu citātus, kurus gan atpazīt var tikai lietpratīgi zinātāji.

Pēc manas garās 14. marta darbadienas daudzkrāsains klavierrepertuārs gan radīja lielisku atslodzi sirdij un dvēselei, gan lika aizdomāties par humānisma saglabāšanu mūsu vidū. Katram no trim spilgti individuāliem pianistiem atrasta tehnikai un temperamentam atbilstoša programma – rezultātā par ieguvēju kļuva gan skaņdarbs, gan atskaņotājmākslinieks, gan klausītājs. Tiesa, tikai tas klausītājs, kurš nenoslinkoja un apmeklēja šo interesanto klavieru skaņuvakaru.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu