Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

20. MAR Komentēt

TRĪS REIZ SEŠI IR 88!

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” klaviermūzikas koncerts Klavierainavas 88” 14. martā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē

Solvita Ivanova

Vērtējums * * * *

14. martā Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēja festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” otrais koncerts Klavierainavas 88”. Interesanti, ka pēc Komponistu savienības vadītājas Gundegas Šmites jautājuma klausītājiem par šo mistisko” skaitli visattapīgākais izrādījās Pēteris Vasks, kurš vislabāk zināja, ka klavierēm ir 88 taustiņi. Kopumā koncerta programmu veidoja sešu latviešu komponistu klavierdarbu ainavas” trīs izcilu latviešu pianistu atskaņojumā.

            Koncertu atklāja ugunīgi temperamentīgā Diāna Zandberga ar Amerikā dzīvojošās latviešu komponistes Daces Aperānes darbu Divi sapņi”: I Cantiga, II Arabesco. Kaut arī darbā izmantota spāņu flamenko raksturīgā ritmika un arābu skaņkārtu veidotais muzikālais audums, tik un tā it kā cauri spraucās komponistes gaišā un sirsnīgā attieksme pret dzīvi. Tiesa, brīžos, kad priekšplānā izvirzījās īpatnēja trausla skaņu faktūra, īsti nevarēja saprast, vai tas ir atveidotais dienvidu virmojošais gaiss vai arī smalki kolorītais autores rokraksts.

            Citādākas izjūtas raisīja Selgas Mences darbs Salvadora Dali impresijas”. Pati komponiste sarunā ar klausītājiem atklāja, ka viņu iedvesmojušas mākslinieka gleznas, kurās attēlota kūstošo pulksteņu tematika, ko šķietami trauslā pianiste spēja izcili izlasīt kā spēcīgu, līdz dvēseles dziļumiem piesātinātu un daudzšķautņainu muzikālo tekstu. Viena no centrālajām kulminācijām radīja tik spēkpilnu emocionālo lādiņu, ka teju tirpiņas lika nodrebināties varenā skata priekšā! Vienīgais – manā uztverē minēto Dalī gleznu kopējā noskaņa nešķiet tik iekšēji dramatizēta un varena – tā drīzāk attēlo mierīgu laika plūdumu tajās pašās dažādajās dimensijās, tik mazliet statiskākā veidā.

            Pēdējais Diānas Zandbergas atskaņotais darbs koncertā bija Pētera Vaska Zaļā ainava”. Šis bija darbs, kurš kontrastēja ar pārējiem tīri tematiskā ziņā – vasaras pilnbrieds, lauki, pļavas, zeme, Jāņu vakars, neskaitāmās asociācijas ar zaļojošo, saulaino un priekpilno vasaru! Tas izcēlās pārējo kontekstā ar savu vienkāršo,  īpaši latvisko noskaņu. Pamatkarkass šim skaņdarbam smelts tautas melodijām raksturīgajā intonatīvajā pusē. Iespējams, klausītāji varbūt vēlējās sagaidīt kaut ko gaišāku, jo, man šķiet, visus pārņēma skumjas, skaudra apziņa par to laiku, kad vasara tuvojas beigām un nāk pelēkās rudens dienas. Tomēr nē  – beigu C dur akords P. Vaska Zaļajā ainavā” tomēr lika nedaudz pasmaidīt. Tātad cerība par gaišo un saulaino tomēr nebija zudusi.

            Nākošais koncertā spēlēja īstenais klavieru pilnskanīguma meistars Juris Žvikovs, kurš atskaņoja Jura Karlsona Trešo sonāti pēc paša komponista sniegtajiem komentāriem savam kompozīcijas ziņā monumentālajam klavieropusam. Ciklā I daļa vēsta par nežēlīgo šodienas laikmetu. Pasaulē mēs esam kā uz vienas adatas spices”, teica Juris Karlsons. Skaņu jūklī viss čum un mudž, tiek parādīta lielā mūsdienu pasaules dažādība un daudzveidība. Visi kaut kur skrien, bet uz kurieni?... Brīžiem jūtama maigāka, brīžiem raupjāka intonācija. Apkārt valdošais haoss ir sakārtots, bet tas nemazina faktu, ka tas tomēr ir un paliek haoss! Varbūt cilvēks kādreiz apstāsies, padomās... II daļa Dvēsele” pauž ilgas, tieksmi pēc dzidruma un skaidrības. Pēc virpuļojošās pirmās daļas tā tomēr skanēja tukši, it kā meklējoši. Liekas, ka dvēsele maldās, izjautā savu sirdsapziņu. Tobrīd zālē valdīja elpu aizraujošs klusums. III daļa – Deja, jo sonātēs parasti skanēja menuets. Ar šo Deju tiek atainotas ilgas, kas nav piepildījušās. Mēs gribētu dejot, bet mūs nemitīgi aplauž” (J. Karlsons). Savā skanējumā tā ir quasi deja, kura pamazām kļūst robustāka, brīžiem pat pilnīgi nespēj valdīt pār sevi. Neregulārā metrika dzen uz priekšu, tad pēkšņi liek bremzēt, līdz nonāk līdz aizmiglotam afekta stāvoklim, kad vairs nejūti, kurā brīdī deja atkal ir pārvērtusies pasaules haosa pilnajā maratona skrējienā. IV daļa Liktenis” – tas, caur ko ejam, tas, kas katram jāizjūt”. Fināla daļa vienkārši nepanesami un bez ierunām aizrauj valdošajā haosā. Gandrīz aiz izmisuma rodas sajūta, ka tu atrodies visa centrā, ap tevi griežas visa raibā pasaule. Tu vairāk netiec ārā – varbūt tā ir nolemtība? Viss zibsnī, atpakaļ ceļa nav, esi ierauts virpulī un vienā brīdī sāc apzināties, ka, bezspēcības pakļauts, tu vairs nejūti kas notiek apkārt, viss ir tīts miglā, bet varbūt tu vairāk neesi pasaules šajā – trakajā pusē? Traktējiet šo ideju kā vien vēlaties, bet manas subjektīvās simpātijas šī vakara koncertā tomēr pieder tieši šim darbam!

            Koncerta noslēgumā vēl divas ainavas” prasmīgi uzgleznoja pianists Reinis Zariņš. Viņa sniegumā Romualda Grīnblata klaviercikls Iespaidi” piedāvāja savu skatījumu uz Raiņa dzejoli, tautas pasaku, Austrumu dejas, Bēthovena sonātes un Musorgska operas skanisko pusi, kā arī uz sena gobelēna tvērumu skaņu vijumos. Pirmais Iespaidu” iespaids, kas pārsteidz – tonāla mūzika, kas neparasti precīzi attēlo pieteiktās noskaņas. Cikla pirmā daļa – nosvērts un atturīgs dziļās domas vērpējs Rainis; otrā – skaidra, gaiša un sakārtota mūzika bezgalīgā stāstījumā; trešā – Austrumu gaisīgums kā deja, kas griežas uz riņķi; ceturtā – neslēpta patētika, piesātinājums (taču varētu kādreiz būt, ka Bēthovens pārkāpj 21. gadsimta slieksni – citi izteiksmes līdzekļi, bet noskaņas pilnīgums tāds pats kā Patētiskajā sonātē); piektā – krievu nacionālā kultūra (ko gan vēl piebilst – Borisa Godunova konspekts tiek pasniegts vienā miniatūrā); sestā – jūtama neaprakstāma daile, skaists raksts, kas, laikam ejot, kļuvis izbalējis. Apputējis trauslums, bet gobelēna skaistums un senatnīgums tomēr neliek tam zaudēt savu vērtību. Savukārt Santas Ratnieces klavierdarbs Muqarnas, kas radies, iedvesmojoties islāma arhitektūras īpatnējā dailē, R. Zariņa lasījumā ārēji saistīja ar to, ka klavierspēle papildināta ar taustiņu klabēšanu, nospiežot attiecīgās klavieru stīgas. Vienlaikus ik pa laikam mūzikas kopējā kustībā uzzibsnīja kāda dārglieta, parādījās mozaīkveidīgs zīmējums, uzzaigoja kāda cita arhitektūras detaļa vārdos tik grūti tieši uzveramās skaņu struktūrās. Tas, kas paliek atmiņā pēc S. Ratnieces mukarnām – tu it kā esi ceļā, gaidi katru mazāko atklājumu, kas liek sarosīties krāsu un daudzveidības pasaulē. Un šādu daudzveidību piedāvāja arī 14. marta koncerts.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu