Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

20. MAR Komentēt

PĀRI 88 KLAVIERU TAUSTIŅIEM…

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” klaviermūzikas koncerts Klavierainavas 88” 14. martā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē

Līva Suitiņa

Vērtējums * * * *

Latvijas jaunās mūzikas dienu” ietvaros pēdējo piecu gadu laikā ir skanējuši visdažādāko žanru latviešu komponistu senāki un gluži neseni darbi, kā arī pirmatskaņojumi. Šajā ziņā festivāla koncerts 14.martā Latviešu biedrības Zelta zālē piedāvāja no jauna vai atkal iepazīt sešu izcilu latviešu komponistu darbus klavierēm solo trīs tikpat izcilu pianistu izpildījumā.

Koncertu atklāja Diānas Zandbergas atskaņotie Kanādā dzīvojošās Daces Aperānes Divi sapņi” (2010), kur gan pirmajā daļā Cantiga, gan otrajā daļā Arabesco bija jūtami spāņu ritmi un austrumu melodiju intonācijas; vairāk gan uzrunāja Arabesco ar impresionistiskajām, virmojošajām pasāžām.

Sekoja Selgas Mences Salvadora Dali impresijas” (pati komponiste atklāja, ka Dali un viņa gleznas ir pirmais, kas ienāk prātā pieminot Spāniju). Spožs, apjomīgs skaņdarbs, kur dominē disonējošu akordu virknes, kas iekļaujas daudzslāņainajā faktūrā ar titāniskām fortissimo kulminācijām un ritms, kas, brīžam atdarinot pulksteņa sitienus, liek atcerēties Salvadora Dali slaveno gleznu ar kūstošo, deformēto pulksteni.

 Pēdējais darbs, ko dzirdējām pianistes Diānas Zandbergas sniegumā bija Pētera Vaska Zaļā ainava” (2008), kas ir viens no vairāku gadu laikā tapušajiem četriem skaņdarbiem no gadalaiku cikla. Blakus jau programmiņā sastopamajai izsmeļošajai informācijai par skaņdarbu, koncertā klātesošais komponists vēlreiz uzsvēra divas ar vasaru asociētās tēmas, kas iekļautas darbā – latviešu tautas pagāniskais vitālisms un romantiski apcerētā dzimtenes ziedušā daba. Skaņdarba noslēguma posmā uzrunāja skaisti attēlotais mierpilnais Jāņu rīts. Manuprāt, aizkustinoša ir komponista kvēli izteiktā cerība gaišai latviešu tautas nākotnei, kas bija dzirdama arī skaņdarba pēdējās taktīs.    

Koncerta turpinājumā Jura Žvikova nospēlētā Jura Karlsona Trešā sonāte klavierēm (2011) četrās daļās skaņdarba anotācijā piedāvāja ieklausīties dramatiski konceptuālā autora uzstādījumā. Kā pirms atskaņojuma publikai paskaidroja komponists, sonātes pirmā daļa atspoguļo šodienas iznīcinošo laikmetu, kurā dominē divi kontrastējoši tēli – mašinērijas, tehnikas uzmācība nomācošu repetitīvu akordu iemiesota un mierīgāks, trauslāks apjukušais cilvēka tēls. Otrajā līdz ceturtajā daļā Dvēsele”, Deja” un Liktenis” kontrastos virknējās tēli – haoss, agresija, bezcerība, skumjas, ilgas un nedaudzi trausli gaišie tēli; skaņdarbs izskan ar vientulības nomākto cilvēka monologu. Un līdzas komponista komentāriem pianista spilgti interpretētā sonāte tiešām uzrunāja ar precīzi atspoguļotajām aktuālajām tēmām – globalizāciju, nežēlīgi straujo attīstību, iekšējiem un ārējiem konfliktiem cilvēka dvēselē un rīcībā – paliekot prātā vēl ilgi.

Savukārt Reiņa Zariņa izpildītais Romualda Grīnblata (1930-1995) klaviercikls Iespaidi” atspoguļoja komponista sajūtas saistībā ar sešām dažādām tēmām. Raiņa dzeja tika skaniski ietērpta ar vareniem, plašiem akordiem pārliecinošā garā. Interesanti, ka latviešu pasaku tēli šajā opusā ienāk ar stāstošu, viendabīgu plūdumu. Austrumu dejā gan nedominēja gaidītās skaņkārtas vai ritmi, bet pēc Ludviga van Bēthovena simfoniju un Modesta Musorgska operu iespaidiem ciklu noslēdza senatnīgs skanējums, ietērpts lakoniskā faktūrā, attēlojot sena gobelēna aplūkošanu. Miniatūras tiešām ir interesantas, tāpēc saprotama un slavējama pēdējos gados aktīvākas uzmanības pievēršana kādreiz Latvijā ilgi dzīvojušā komponista mūzikai.

Koncertu noslēdza Santas Ratnieces Muqarnas (2009), atgriežoties pie citzemju kultūras. Skaņdarba centrā ir komponistes islāma arhitektūras iespaidi, it sevišķi trīsdimencionālās arhitekturālās dekorācijas – mukarnas. Grūti konstatēt šī skaņdarba pievilkšanas spēka avotu. Meditatīva mūzika, kas plašos posmos, būtībā iztiekot bez skaidras melodiskās līnijas vai ritma, vairākas minūtes kavējoties konkrētā reģistrā, spēj noturēt klausītāja uzmanību. Šķiet nav redzams attīstības; tā gan atklājas plašākās līnijās, materiālam pavisam lēni pārejot no augšējā uz zemo reģistru. Arī spēlēšana uz stīgām un klavieru mehānikas koka āmuriņu skanējums nekļuva par svešķermeni, bet gan par noskaņas neatņemamu sastāvdaļu. Šāda veida skaņdarbus nenoliedzami grūti interpretēt, tāpēc var tikai apbrīnot Reiņa Zariņa virtuozitāti – ne tikai tehnisko, bet arī garīgo. Ar lakoniskiem paņēmieniem tiek panākts apbrīnojams efekts, padarot šo skaņdarbu priekš manis par šī vakara spilgtāko iespaidu.

Lai arī cik interesanti skaņdarbi un izcilas interpretācijas, katru reizi pārlaižot acis zālē sēdošajiem radās rūgtuma garša. Pustukšajā zālē pārdesmit cilvēku plašais pulks sastāvēja gandrīz tikai no pedagogiem, komponistiem un akadēmijas studentiem. Nereti var dzirdēt nožēlu, ka latviešu mūzika netiek pietiekami bieži atskaņota, bet kad tiek noorganizēts koncerts ar izmeklētu, daudzveidīgu, interesantu programmu, publikas interese ir visai nožēlojama. Vai kamermūziku nerakstām tikai sev, mūziķu lokam? Simfoniskās mūzikas koncerti, protams, vienmēr būs labāk apmeklēti, bet kamermūzikas jomā šķiet parasti vienīgais, kas spēj publiku ievilināt koncerta zālē ir solists, nevis skaņdarbs. Var tikai piebalsot Jura Karlsona koncertā izteiktajiem veiksmes vēlējumiem jaunas klaviermūzikas sacerēšanā un pateicībā mūsu izcilajiem pianistiem, kas palīdz to uzturēt pie dzīvības.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu