Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

29. MAR 1 Komentāri / Komentēt

CAUR STĪGĀM UZ PASAULI

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” koncerts Stīgojumi četriem” 22. martā Spīķeru koncertzālē

Solvita Ivanova

Vērtējums * * * *

            22. martā Spīķeru koncertzālē izskanēja LJMD koncerts, kur šoreiz tika dota iespēja baudīt stīgu kvartetam paredzēto mūziku. Jau sākotnēji kļuva skaidrs, ka šāda veida sastāvs paver plašākas izpausmes iespējas gan māksliniekiem, gan komponistiem – var tikt realizēti dažnedažādi paņēmieni saistībā ar tehniskiem spēles līdzekļiem, reģistra vērienu un četru cilvēku individuālo māksliniecisko interpretāciju. Šīs iespējas, bez šaubām, tika izmantotas komponistu Andra Dzenīša, Selgas Mences, Romualda Kalsona un Mārtiņa Viļuma darbos.

            Koncertā izskanēja pieci lielāki un mazāki darbi: trīs pirmatskaņojumi – A. Dzenīša Amrita, S. Mences Stīgu kvartets, R. Kalsona Epizode ar dažiem kontrastējošiem elementiem stīgu kvartetam, 2000. gadā tapušais M. Viļuma Otrais stīgu kvartets un A. Dzenīša Trataka. Point noir, kurš šajā koncertā pirmoreiz tika atskaņots Latvijā (pirms tam tas izskanējis tieši pirms gada kaimiņvalstī Igaunijā). Uz skatuves muzicēja, manuprāt, nepārspējami Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta mākslinieki – Kristiāna Šīrante, Agnese Kanniņa-Liepiņa, Artūrs Gailis un Kārlis Klotiņš.

            Amrita (austrumu kultūrās ar to saprot dievišķu šķīdumu, kurš spēj piešķirt nemirstību) ieskandināja koncertu – meditatīva tipa mūzika, kas sevi atklāj tikai pamazām. Vienotā plūdumā sniegtie emociju uzplūdumu viļņi mudināja klausītājus ieklausīties sevī. Ieklausīties tajā, ko sniedz šī pārdomu pilnā mūzika. Dažādie stīgu instrumentu spēles paņēmieni, dinamikas un reģistru galējību svārstības pievērsa katra uzmanību. Brīžiem nemaz nevarēja saprast, kā ir iespējams sasniegt viena vai otra veida skanējumu formu. Savukārt komponista precizitāte bez liekiem vaicājumiem ļāva māksliniekiem justies tik brīvi un nepiespiesti, ka skaņu vijas ritēja gluži pašas no sevis.

            Sekojošais Stīgu kvartets iekļāva sevī četras daļas: I Melodijas tapšana”, II Pavedieni un mezgli”, III Domas”, IV Kustība”. Komponiste minēja, ka viņa pirmoreiz rakstīja stīgu kvartetu, nākas vien piebilst, ka viņai tas izdevies patiešām interesants un saistošs. Šķietami bezsižetiskais darbs tomēr precīzi atainoja daļu nosaukumos pieteiktās idejas. I daļa taustījās iespējamā skaņu gūzmā, kurā kanonveidīga saspēle atspoguļoja meklējošas sajūtas, līdz īsās replikas sāka tuvināties melodijai. II daļa – spēlēta ar pizzicato paņēmienu, attēloja mezglus, bet tie nebija vienkārši mezgli – tās bija skaņas, frāzes, kas pamazām vienojās kopējā veselumā. III daļas smeldzīgums un mierīgās pārdomas tika izklāstītas dialogu veidā, kad jau patiesi likās, ka instrumenti runā, nevis tikai gulst mākslinieku rokās. Fināla daļa bija tā kustība, kas izauga no vienas vienīgas skaņas kontekstā ar iepriekšējām daļām. Motoriskums aizrāva līdzi, pat dzina uz priekšu. Radās jaušams satraukums, kuram nemaz nav pamata – to apstiprināja liriska un gaiša beigu tēma kā tāds kopsavilkums, punkts uz i. Pirms šī skaņdarba autore minēja, ka viņa meklēja 12 skaņu sēriju un šādi izdevās izveidot romantisku melodiju, kura vainagoja pirmo S. Mences stīgu kvartetu.

            R. Kalsona Epizode” tika uzrakstīta pirms 40 gadiem, bet tikai šogad tā tika atdzīvināta, no jauna celta gaismā. Kā minēja pats komponists, tad galvenais virsuzdevums šajā darbā bija kontrastu klātesamība. Viņam galvenais vienmēr šķitis pateikt tādu muzikālo domu, kas būtu gan racionāla, gan emocionāla, jo tad muzikālais baudījums tiek līdzsvarots. Pacilātajā darbā veidojās dialogs starp balsīm, starp arco un pizzicato, smalkie kontrasti lika uzsmaidīt par šo gaišo darbu, kurā ik pa laikam izskanēja dejiskas un neizsakāmi sirsnības pilnas epizodes. Klātesošā aktivitāte tikai pastiprināja un apliecināja pausto dzīvesprieku.

            M. Viļuma darbs koncertā izcēlās ar gonga, lielās un mazās bungas izmantošanu. Stīgu kvartetam talkā nāca Sinfonietta Rīga sitaminstrumentālists Ivo Krūskops. Par šo stīgu kvartetu autors teica, ka tas lielākoties ir pirmā stīgu kvarteta Sansara turpinājums tematiskā un idejiskā ziņā. Četras lakoniskās daļas pauda savu personīgu ideju – I stāstīja par matērijas rašanos un trauslumu, II – par vijīgumu un spēli, III – par sacietējušu bloku, matēriju un IV – par iekļūšanu kosmosā. Tādā veidā it kā tika atveidots cilvēka eksistenciālais plāns. Daudzveidīgie izteiksmes līdzekļi sniedza plašu ieskatu dažādajā pasaulē. Glisandējoši” motīvi, saspringums, bungu dūkoņa, statika, lēna lejupslīde, gaisīgs virmojums – tas viss tika iekļauts vienā darbā, kur dārdoņa noveda līdz savdabīgam bezcerīguma stāvoklim, savukārt mierīga atkāpšanās lika uzkavēties kaut kur starp dažādām pasaulēm.

            Koncertu noslēdza Trataka. Point noir, kas nozīmē kāda objekta vērojumu jogas praksē, tātad principā to var uztvert kā garīgu savienošanos ar vienu punktu. Kā galvenais šī darba uzdevums tika pieteikta sevis meklēšana, izzināšana, kas atsaucās uz jau sākotnēji pieminēto meditatīvo stāvokli. Regulāri bija dzirdama skaņa, ar kuru katra balss centās saplūst vienā veselumā, bet tas neizdodas tik viegli. Tikai pamazām tiek panākta vienotība. Kā ārkārtīgi interesanti paņēmieni tika izmantoti spēle ar lociņu pa instrumentu korpusa malu un čīkstošu durvju” efekts. Milzīgs pluss autoram par ģeniālajām pēdējām taktīm – kurās skanēja, jā – patiešām skanēja klusums! Atskaņotās” pauzes (ļoti iespējams, tās bija punkts, ar kuru jāsavienojas) ļāva līdz galam uzņemt sevī iepriekš skanējušo mūziku, sasniegt iekšēju dvēseles mieru un tikai tad ļaut vaļu aplausu vilnim.

Koncertā ar apbrīnu vēroju un novērtēju mūziķus, kuri atskaņoja jaunās mūzikas darbus – viņi ar neaprakstāmu mieru un savaldību spēja izgaršot katru smalkāko detaļu, kas tika iekodēta dotajos darbos. Burvīga saspēle savā starpā, iekšēja situācijas kontrole ļāva atainot visus pieteiktos efektus, vēl jo vairāk – katra nianse nokļuva klausītāja apziņā ļoti skaidrā veidā. Pēc koncerta vienīgais jautājums, kas palika klausītāju domās, bija neizpratne par to, kāpēc pēdējā darbā atskaņotājmākslinieki paralēli izpildījumam klausījās arī to, kas skan austiņās, kas pievienotas datoram. Pēc pārrunām ar dažiem citiem klausītājiem varēja nonākt pie secinājuma, ka tas varētu būt skanošs pulss, kas ļauj neapjukt muzikālajā virpulī. Tas būtu tehnisks jautājuma risinājums. Bet mākslinieciskā ziņā varbūt tas tomēr ir kāds noslēpumains punkts, ar kuru skaņdarba beigās ir jāsasniedz gan muzikāla, gan emocionāla vienotība. Šāds atklāts jautājums vēl joprojām virmo gaisā – iespējas dažādas... Varbūt kādreiz tiks rasta skaidrība par šīm blakus lietām.

            Apkopojot koncertā gūtos iespaidus, secinu, ka Latvijas komponistiem šodien raksturīga tendence ir radīt apceres un filozofisku domu pilnu mūziku. Tas nekādā gadījumā netiek domāts kā pārmetums, jo katra detaļa liekas saistoša, kā klausītājs tu aizvien no jauna centies izlobīt kādu jaunu, arī priekš sevis aktuālu ideju. Vienīgais, nogurums lika par sevi manīt un vēlais vakara koncerts kļuva mazliet grūtāk uztverams, toties šādā emocionālajā stāvoklī tas varbūt bija pat zināms pluss, jo tādā veidā tika panākts attiecīgs afekta stāvoklis, kas ļāva meditēt un neliedz ļauties tam, kas notiek apkārt.

"R. Kalsona “Epizode” tika uzrakstīta pirms 40 gadiem, bet tikai šogad tā tika atdzīvināta, no jauna celta gaismā" Būsim precīzi! Pirms 40 gadiem komponists uzrakstīja Stīgu kvartetu, bet "Epizode ar dažiem kontrastējošiem elementiem" rakstīta 2012. gada februāri.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu