Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

29. MAR Komentēt

MEDITĀCIJA UN MŪZIKAS KRITKA: KURŠ KURU?

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” koncerts Stīgojumi četriem” 22. martā Spīķeru koncertzālē. Galvenajās lomās: Sinfonietta Rīga stīgu kvartets un sitaminstrumentālists Ivo Krūskops.

Satirine

Vērtējums: * * * *

 

Muzikologiem bieži tiek pārmests, ka, sēžot ar krustām šķērsām analizējamām partitūrām putekļainos arhīvos un gandrīz nemaz neapmeklējot koncertus, viņi lēnām pārvēršas pataloganatomos un zaudē saikni ar dzīvo” mūziku. Tādēļ es nolēmu iespējas robežās sekot līdzi savas valsts radošām aktualitātēm un doties pie dzīvās” mūzikas. Un kur vēl dzīvāka skaņumāksla, ja ne ikgadējā festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas”! Pie tam pēdējā laikā mūzika it nemaz nav sabiedrības elitāro” slāņu privilēģija. Tēze Mākslai jāpieder tautai!” pie mums darbojas uz pilno klapi, un vislabākais pieradījums tam ir Spīķeru koncertzāles izvietojums visbrīnumainākajā un visdemokrātiskākajā vietā pie paša Rīgas tirgus! Cenas, protams, krietni pārsniedz kartupeļu kilograma vērtību, un, vakarā ejot uz koncertu, jāpadomā, vai paķert līdzi kādu smagu priekšmetu (pašaizstāvībai tumsā). Bet tas itin nemaz netraucē mākslas lietprātējiem ļauties piedzīvojumam.

Stīgu kvarteta skanējums mani ir saistījis vienmēr. Pie tam 22. marta koncertprogrammā tika pieteikti veseli četri pirmatskaņojumi: divi Andra Dzenīša, kā arī Selgas Mences un Romualda Kalsona opusi. To nu nekādi nedrīkst palaist garām! Tāpēc pārvarēju bailes no tumšās nakts, uzvilku neuzkrītošu melno mēteli, lai ar šo nakti saplūstu, un devos uz norises vietu kopā ar tikpat drosmīgu kolēģi.

Situācija zālē – kā parasti: pārsvarā komponisti ar sievām (retākos gadījumos komponisti bez sievām vai sievas bez dzīvesdraugiem komponistiem), daži studenti un pusotrs muzikologs. Ērti un omulīgi, visi savējie”. Visi aizrautīgi lasa koši zaļas (šogad bezmaksas!) programmiņas un pamazām sāk saprast, ka ir nokļuvuši uz kolektīvo meditāciju: trīs no pieciem skaņdarbiem spēka avotus ir smēluši budisma un hinduisma kultūrā. Acīmredzot, no Mātes Eiropas visas suliņas jau ir izspiestas, jo 70. gados dzimušo latviešu komponistu mūzikā tendence uz austrumu kultūru apjūsmošanu joprojām stiprā cieņā.

Andris Dzenītis ar diviem 2011. gadā tapušiem un Sinfonietta Rīga stīgu kvartetam veltītiem skaņdarbiem Amrita un Trataka. Point noir tovakar kļuva par koncerta programmas alfu un omegu. Abas kompozīcijas ir saistītas ar budisma un hinduisma estētiku un vērstas uz apcerīgu psiholoģisku koncentrāciju. Tiesa, pats komponists uzskata, ka abi opusi ir pretpoli, un tie ir jāatskaņo ar zināmo laika distanci. Kā tika paskaidrots anotācijā, Amrita austrumu kultūrās ir nemirstību piešķirošā dievišķa viela, kura skaņdarba kontekstā tiek traktēta kā mīlestības un apskaidrības nektārs. Šo skaņdarbu, kurš atklāja koncertu, Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta mūziķi spēlēja apbrīnojami trausli un niansēti, panākot meditatīvo, irreālo skaņu paleti, veidotu no smalkiem štrihiem un viļņveida dinamikas. Melodiska statika, iedziļināšanās sevī, koncentrācija uz skaņu kā pašvērtību. Miers, nekādu lieku kustību – pat lociņi netika izplucināti!

Nākamais rindā – Selgas Mences Stīgu kvartets, komponistes pirmais darbs šim sastāvam, arī pirmatskaņojums. Radošās domas procesi, ilgstošie meklējumi un neprognozējamie rezultāti ir šī skaņdarba konceptuālais pamats. Katrā no četrām daļām ir vērojama radošā procesa noteiktā stadija. To spilgti pasvītro attiecīgie programmatiskie nosaukumi (kaut gan autore anotācijā atzīmēja, ka tiem nav obligāti jābūt klausītājiem zināmiem): I Melodijas tapšana” – intonāciju un spēles tehnikas meklējumi, kuri daļas beigās izaug par liriski kantilēnu melodiju; II Pavedieni un mezgli” – spica, irregulāra ritmika, solo epizožu mija kā centieni atpīt ideju kamolu (skerco funkcija ciklā?); III Domas” – liriskais centrs, skaista, mazliet smeldzīga mūzika, kas reprezentē S. Mences melodiķes talantu; IV Kustība” – motorika, objektivitāte, izlaušanās uz āru. Un tomēr visam punktu pieliek lirisko intonāciju atgriešanās kompozīcijas izskaņā.

Koncerta pirmās daļas noslēgumā – humorpilns pārsteigums no vecmeistara Romualda Kalsona, vēl viens pirmatskaņojums. Epizodi ar dažiem kontrastējošiem elementiem” stīgu kvartetam un slaveno 1973. gadā tapušo Kvartetu šķir ap četrdesmit gadu laika distance, bet komponista šaubas par to, vai viņš spēs radīt kaut ko tikpat veiksmīgu, šķiet, palika nepamatotas. Šis tēlu, raksturu un tehniku virpulis (te brašie unisoni, te smalks pizzicato, te vīrišķīgā čella un sievišķīgās vijoles dialogs,  te koķetīga deja) ar savu košumu, raibumu un draiskulību patiesi iekustināja vakara meditatīvo gaisotni un uz brīdi izrāva klausītājus no nirvānas. Bet tikai uz starpbrīža laiku.

Programmas otrajā daļā – atgriešanās pie Austrumu gudrībām ar Mārtiņa Viļuma Otro stīgu kvartetu (2000, vienīgais ne-pirmatskaņojums koncertā) un Andra Dzenīša Trataka. Point noir.

M. Viļums Otro stīgu kvartetu ir traktējis kā četrdaļīgu ciklu, kurā lakoniski, kā haiku poēzijā, ir attēloti dažādu matēriju stāvokļi: I – trauslums, II – vijīgums, spēle, III – cietais stāvoklis, IV – izgaišana, ieplūdums Visumā. Līdz ar to veidojas filozofiska saikne arī ar cilvēka eksistences stadijām. Manuprāt, šis oriģinālais skaņradis savā opusā ir veiksmīgi bagātinājis stīgu kvarteta skanējumu ar sitaminstrumentiem, kuri piešķir kopainai īpašu pikantumu: matērijas cietajam stāvoklim” atbilst lielo bungu cietais tembrs, gonga rīboņa paspilgtina mistiskās sajūtas” (un, šķiet, iedarbojas arī uz apkārtējo vidi, jo pēc stīgu ilgstošās viļņveida izgaišanas, rīboņa turpinājās aiz koncertzāles sienām, kaut gongs sen jau bija apklusis – Visuma vibrācija vai vienkārši garāmbraucošs vilciens?).

Savukārt Andra Dzenīša kvartets Trataka. Point noir (pirmatskaņots tieši pirms gada – 2011. gx 22. martā A. Dzenīša autorkoncertā festivāla Igaunijas mūzikas dienas 2011” ietvaros), noslēdzot koncertu, piedāvāja absolūti citas garšvielas” nekā atklāšanā izskanējusī Amrita: ārējā objekta vērošanas prakse” arī sākumā tika  izspēlēta kā koncentrēšanās uz vienu skanisko punktu, taču šī koncentrācija ir ievērojami dinamiskāka un atgādina šaušanu mērķī. Divu tēlu – aktīvā, koncentrētā un pasīvā, vērojošā – pretnostatījumi parāda tratakas procesa divas fāzes: attēla fiksāciju prātā un sveces liesmas vērošanu. Daudzveidīgāki ir štrihi un spēles paņēmieni: flažoleti, indiešu ceturtdaļtoņu mūziku atgādinošie glissando, kā arī ricochet, sul ponticello un spēle ar lociņu pa instrumenta koka korpusu. Šajā brīdī beidzot sapratu, cik nožēlojami ir mani mēģinājumi meditatīvo mūziku aprakstīt vārdiem: tā ir sajūta, kas jānoķe”r. Vai jāļauj tai noķert tevi.

Interesanti, ka gandrīz visiem koncertā dzirdētajiem skaņdarbiem, neraugoties uz autoru rokrakstu dažādību, bija arī kaut kas kopīgs: ilgstoša ieklausīšanās vienā skaņā / skaņu masā, viļņveida dramaturģija, tematika (A. Dzenītim un M. Viļumam). Jā, varbūt uz R. Kalsonu un S. Menci kā tālāko” paaudžu pārstāvjiem un klasiskāko vērtību atbalstītājiem tas attiecās ne tik ļoti lielā mērā kā uz jauniem eksperimentētājiem” A. Dzenīti un M. Viļumu. Tomēr par vakara tehniskās puses absolūto favorītu bija kļuvis flažolets: lielākā daļa autoru  kvartetus iesāka tieši ar šo spēles paņēmienu. Pat rādās iespaids, ka komponisti ir iepriekš sarunājuši vadīties no viena radošā impulsa: Iesākam visi ar flažoletiem, tad šķiramies un skrienam katrs savā virzienā!” Protams, tālāk katrs arī gāja pa savu personīgo taciņu.

Nu ir pienācis laiks visai pretrunīgo sajūtu noformēšanai galīgā spriedumā”. Katrs no tovakar piedāvātiem skaņdarbiem pats par sevi ir īpatnējs, neatkārtojams, turklāt apbrīnas vērtā atskaņojumā pasniegts. Tomēr skaidri jutu, ka koncerta otrajā daļā uzmanības koncentrācija sāka strauji zust. Varbūt pie vainas ir viena tipa noskaņas dominante un mana visai piesardzīga attieksme pret austrumu eiforiju”, ko ik brīdi mēģina uzspiest kāds priecīgs eiropietis krāsainā palagā ar zvaniņiem un biezo no sanskrita tulkoto bībeli”. Nē, es nekādā ziņā negribētu teikt, ka mēs nedrīkstam bagātināt savu kultūru ar kolorītiem izteiksmes līdzekļiem. Taču šeit galvenais ir zināt mēru un saglabāt arī savas saknes.

Šādu neviennozīmīgo pārdomu plosīta, es devos mājup. Bija skaists, diezgan silts vakars: spožas zvaigznes mirdzēja melnajās debesīs un uguņos tērpta pilsēta mierīgi dusēja pēc stihiskās darba dienas. Ejot garām zivju paviljonam, es pēkšņi saku just spiedienu kaut kur ap trešās acs zonu. ”Re, iedarbojās tak beidzot tā meditācija!” – sapriecājos es. Taču ātri sapratu, ka spiediens radās no maniem uz leju slīdošiem un uz mieru aicinošiem acu plakstiņiem. Bet varbūt miera sajūta arī bija tas, ko es dabūju no divu stundu garās meditācijas prakses?

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu