Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

29. MAR Komentēt

ZAUDĒJUMA SĀPES KORA BALSĪS

LNO kora koncerts Dievs, tava zeme deg” 2012. gada 25. martā LNO Lielajā zālē. LNO koris un orķestris, profesionālais pūtēju orķestris Rīga”. Diriģents Aigars Meri, solisti Viesturs Jansons (tenors), Rihards Mačanovskis (bass), Maksims Beitāns (čells). Programmā Lūcijas Garūtas, Gijas Kančeli un Džona Tavenera opusi.

Līva Suitiņa

Vērtējums * * * * *

Tikai retumis operu izrādēs LNO korim tiek dota iespēja ilgstoši izvirzīties priekšplānā, nekad tomēr nesaņemot tādus aplausu plūdus kā dažs labs solists. Šis koncerts bija izņēmums – koris, beidzot ticis pie galvenās lomas, saņēma neviltotu publikas mīlestību un ovācijas gan pirms, gan pēc katras nodziedātās kompozīcijas. Trīs pašmāju un ārzemju komponistu saturiski traģiskajos darbos korim nenoliedzami bija dota iespēja parādīt savas spējas un potenciālu. 

Koncerta pirmajā daļā skanēja Lūcijas Garūtas (1902-1977) kantāte Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša dzeju. Šoreiz pazīstamās kantātes atskaņojuma intriga bija komponistes Anitas Tumševicas ērģeļu partijas aranžējums pūtēju orķestrim, proti, ērģeļu stabules tika aizvietotas ar orķestra stabulēm”. Šādā versijā kantāte nenoliedzami ieguva intonatīvi krāsaināku skanējumu (arī caur atsevišķu solo tembru izmantojumu), īpašu gandarījumu sagādājot kulminācijas vietās, kur orķestra tutti ar plašu sitamo instrumentu pielietojumu sasniedza izteiktu spēku, kā arī kantātes otrā posma Tēvreizes pūtēju korālis, kas tiešām atgādināja ērģeļu skanējumu. Vienīgi dažviet par sevi lika manīt konkrētu instrumentu tehniskās iespējas, kad vidēji zemajos reģistros pūšamo instrumentu mazliet neveikli izpildītās pasāžas daudz precīzāk būtu skanējušas uz ērģelēm.

Koncerta otrajā daļa izskanēja divu izcilu komponistu darbi, kas veltīti kāda tuva cilvēka piemiņai. Gruzīnu komponista Gijas Kančeli (1935) Dixi korim un simfoniskajam orķestrim tika sacerēts pēc drauga un domubiedra diriģenta Džansuga Kahidzes – izcilā G. Kančeli darbu interpreta – aiziešanas mūžībā. Nedaudz baiss bija skaņdarba sākumposma orķestra tutti skarbo fortissimo akordu, kas simbolizē nāves nepielūdzamību, mija ar kora lūdzošajām replikām. Izteikti polistilistisks darbs, kur tonāli skaidrus posmus ar nereti barokālām vai romantiskām intonācijām nomaina izteikti atonāli un sonori posmi. Kopumā tembrālā skanējuma ziņā krāsainais orķestris un emocionāli piesātinātais koris atstāja neaizmirstamu iespaidu, uz brīdi atklājot nāves nežēlību, bet reizē gaišo mieru, ko tā nes.

Otrs satura ziņā tuvs darbs bija angļu komponista Džona Travenera (1944) Svyati (1995), kas veltītS komponista izdevēja Džona Viljamsa piemiņai. Darbs gan nāves tematiku skatīja caur daudz mierpilnāku, meditatīvāku prizmu, tikai retumis izskanot kādam nežēlīgākam akordam. Skaņdarbs veidots kā dialogs starp priesteri un draudzi ar Austrumu pareizticīgajai baznīcai (kurai komponists pieskaita arī sevi) raksturīgo mūzikas valodu, intonācijām un tekstu. Priestera lomu emocionāli izpildīja čellists Maksims Beitāns. Kaut arī darbu caurstrāvo skumjas un smaga zaudējuma nasta, Svyati noslēdzas ar mierpilniem, gaišiem mažora akordiem kora un čellista izpildījumā.

Tas, ka saturiski visai smagās un nopietnās kompozīcijas, kuras vieno ciešanu, sāpju un nāves tematika, tika atskaņotas tieši 25. martā – komunistiskā terora upuru piemiņas dienā – protams, nebija sakritība. Turklāt koncerta nosaukums Dievs, tava zeme deg!” varbūt ir uztverams kā atgādinājums, ka ne tikai karš un okupācija ir vienīgais, kas mūs var apdraudēt šodien.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu