Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

05. APR Komentēt

NOSLĒGUMS. AR PRIEKU UN SKUMJĀM

Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2012” noslēguma koncerts IL MIO PARADISO. 30. martā Lielajā ģildē. Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala, Kristīne Kārkle-Puriņa (balss), Gundars Grasbergs (stāstnieks). Programmā: Pētera Butāna, Romualda Grīnblata un Gundara Pones opusi.

Līva Suitiņa

Vērtējums: * * * *

Jau piekto reizi ir noslēdzies festivāls, kas īpaši veltīts latviešu jaunās mūzikas popularizēšanai. Šogad festivāls ļāva iepazīt vairākus pirmatskaņojumus, nesen sarakstītus vai sen nedzirdētus, bet interesantus darbus. Līdzīgi tas bija arī noslēguma koncertā, kurā izskanēja P.Butāna Vox humana, R.Grīnblata divdesmit trīs gadus Latvijā neskanējusī Piektā simfonija, bet pirmatskaņojuma godā Gundara Pones baleta Mana paradīze” Viļņa Šmīdberga instrumentācijā.

Koncerta pirmajā daļā vispirms tika atskaņots P.Butāna (1942) Vox humana (1998) simfoniskajam orķestrim un teicējai – komponista veltījums savam dzimtajam novadam Latgalei. Tiešām saistošā kompozīcija organiski izaug no vienas latgaļu tautasdziesmas jeb sīna bolsa”, ko meitenes dzied, kamēr puiši strādā uz lauka. Šī kompozīcija ir vēl viens pierādījums tam, kāda bagātība slēpjas mūsu tautasdziesmā, kā neliels muzikālais materiāls var pārtapt dziļā, meditatīvā skaņdarbā. Simboliska un traģisku vēstoša bija arī iekļautā Dies irae tēma, kas skaņdarba kulminācijā ievīta daudzslāņainajā faktūrā sasniedza biedējošu spēku, liekot aizdomāties par šī Latvijas novada visai traģisko un skarbo likteni. Veidojot tematisku arku ar skaņdarba sākumu, kompozīcija beidzas tāpat kā sākusies – ar Kristīnes Kārkles-Puriņas izpildīto, klusumā izgaistošo sīna bolsu”.

Romualda Grīnblata (1930–1995) viendaļīgā Piektā simfonija (1983) ir orķestrācijas ziņā visai krāšņs skaņdarbs. Īpašo skanējumu tam  piešķīra, piemēram, plašais sitamo instrumentu, klavieru, arfas un ērģeļu balsis. Skaņdarba pirmais visai apjomīgais posms caur ritmiski un melodiski ostinēto pavadījumu (klavieres un zvani) veidoja pat sava veida transam līdzīgu stāvokli. Viļņveida dramaturģijas gaitā kulminācijas posmus nomainīja liriskākas, mierīgākas tēmas, no kurām viena no vissaistošākajām bija noslēpumaini baisā uz arfas un stīgu pavadījuma veidotā divu flautu saspēles tēma. Manuprāt, atskaņošanas un interpretācijas ziņā darbs varēja būt vairāk izstrādāts. Brīžiem neskaidrais, piesardzīgais izpildījums visticamāk izskaidrojams ar novēlotu instrumentu partiju iegūšanu no Krievijas. Tomēr kopumā skaņdarbs nenoliedzami bija interesants un radīja vēlmi dzirdēt vēl kādu komponista simfonisko opusu.

Viens no Latvijas Jaunās mūzikas dienu gaidītākajiem darbiem bija Gundara Pones baleta Mana paradīze” pirmatskaņojums. Komponists šajā darbā atzinies mīlestībā Rīgai un kā pats atzinis, dziļi iespaidojies no vēl viena Rīgas apbrīnotāja Aleksandra Čaka tāda paša nosaukuma dzejoļu krājuma. Lai atskaņojums vairāk līdzinātos izrādei, starp skaņdarba numuriem aktieris Guntis Grasbergs uzstājās gan ar atsevišķiem fragmentiem no G. Pones vēstulēm, gan ar rindām no A.Čaka Manas paradīzes”, kam gan bija tikai noskaņas, nevis sižetiska nozīme. Rīga attēlota no divu pašpuiku skatupunkta, tamdēļ mūzika pilna humora un ironijas. Žanriski krāsainais darbs, kas ietver valša, tango, džeza ritmus, neiztiek arī bez vairākiem tautā zināmu mūzikas tēmu, kā Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, Seši mazi bundzinieki” vai studējošo himnas Gaudeamus, citātiem. Tiesa gan, svītas izvērstākajās daļās nepameta sajūta, ka gribētos šo mūziku dzirdēt tandēmā ar baletdejotājiem uz skatuves. Jo, lai cik arī interesanta mūzika, tā tomēr atsevišķos posmos kalpoja kā otrās lomas spēlētājs. Vienīgi jācer, ka Viļņa Šmīdberga pamatīgais darbs veidojot orķestrāciju nepaliks gaisā” un mūsu Baltā nama horeogrāfi iestudēs, teiksim, viencēliena baletu. Repertuārs noteikti būtu pelnījis vienu darbu, kur galvenajā lomā ir pati sirmā Rīga”.

Festivāls bija vēl viens pierādījums, ka Latvijas komponistu mūzika ir augstas klases un dzīvotspējīga, bet baidos, ka līdz nākamajam festivālam jaunākie darbi, it sevišķi simfoniskie, parādīsies tikai retumis. Sāp arī sirds par tiem darbiem, kas krāj putekļus komponistu atvilktnēs un bibliotēku reto krājumu nodaļās, gaidot savu pirmo atskaņojumu. Tie ir ne tikai mūsdienu komponisti, bet arī mūsu iemīļotie klasiķi, ko lielāmies tik labi pazīstam. Vai mums tiešām kauns par mūsu mūziku, domājot, ka tas ir kaut kas otršķirīgs? Koncertzāļu afišas, ko rotā Rietumeiropas vai krievu mūzikas titānu darbi, uzreiz sagaida cilvēku atsaucību, bet, ja kāds un kur nu vēl mūsdienu Latvijas komponists, tad patukšās skatītāju rindas pilda vien mūziķi, un nereti tikai profesionālās intereses vadīti. Šajā ziņā joprojām skumji.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu