Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

05. APR Komentēt

DOMU SKRĒJIENI KORU SKAŅĀS

Koncerts Jauno komponistu kora mūzika 2012. gada 29. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Ērģeļu zālē

Solvita Ivanova

Vērtējums * * * *

            Par ikgadēju tradīciju ir kļuvis JVLMA Kompozīcijas nodaļas audzēkņu kora mūzikas koncerts, kurā jaunos darbus atskaņo Diriģēšanas katedras jauktais koris studentu vadībā. Šoreiz tika prezentēti vienpadsmit dažādu raksturu un atšķirīgu koncepciju darbi. Atliek gandrīz vai neizpratnē jautāt –  kur rodas tik daudzveidīgas un dažiem pat ģeniālas idejas? Droši vien jaunības maksimālisma iespaidā tiek iz smelti iespējamie ideju avoti un dzīves sniegtās iespējas – gan rastā interese šī brīža dzīves posmā, gan aktuālākie apgūtie kompozīcijas tehnikas paņēmieni.    Tādēļ šoreiz atļaušos pakavēties pie, manuprāt, zīmīgākajiem darbiem, kuru atsevišķas detaļas īpaši saistīja klausītāju uzmanību.

Koncertu ieskandināja Platona Buravicka Baltā simfonija” (Alfrēda Krūkļa vārdi), kura likās iezīmīga ar vēja svilpošanas atdarināšanu un bezkontrastu plūduma krāsu meklējumiem. Savukārt Lindas Leimanes darbā Fēbe” bija jūtama austrumnieciskuma pieskaņa. Dažubrīd tautiska tipa elementi mijās ar neparasti efektīgiem skaņu variabla izmantojuma posmiem. Spēle ar līdzskaņiem veidoja spilgtu foniku, kas brīžiem radīja pat pirmatnēju skanējuma ainu.

            Viens no atmiņā paliekošākajiem darbiem noteikti bija Armanda Aleksandravičus Madrigāls Dorai” (Ievas Stūres-Stūriņas vārdi). Šis darbs izcēlās ar savu plakātiski atklāto tekstu un, atklāti runājot, šis darbs īpaši pievērsa uzmanību arī tādēļ, ka, manuprāt, teju vai pusei klausītāju šīs dziesmas laikā bija neērti atrasties zālē. Bez šaubām, mākslai nav robežu, tomēr ne katrs ir gatavs uztvert tik izaicinošu erotiska tipa dziesmu. Turklāt klātesošo pozitīvās attieksmes mazināšanās pret šo darbu izpaudās tad, kad izrādījās, ka daži kora dalībnieki šādu tematikas ziņā  pārāk atklātu darbu atsakās dziedāt. Lai gan ir apsveicama topošā komponista un viņa atbalstītāju spēja pieturēties pie izvirzītās pozīcijas.    

Šim darbam koncertprogrammā sekoja Mārtiņa Subatoviča Anima mea/ Mana dvēsele, veltīta Saulkrastu korim Anima. Darbs, kura pamatā ir Kungu Dievu slavējošs teksts. Gaiša, apgarota dvēseles mūzika, tieksme pēc sirsnības un dievišķā apjausmas. Autors citēja Johanu Sebastianu Bahu, sakot, ka visam mūzikas mērķim vajadzētu būt nekam citam kā Dieva goda cildināšanai...” Kopumā viss jau būtu labi, bet ģeniāls bija tas cilvēks, kurš sastādīja koncertprogrammu, ieliekot pēc iepriekšminētā ārišķīgā darba (Madrigāls Dorai”) dziļi reliģiozu mūziku. Pretstati ir acīmredzami un to blakusnostatīšana, manuprāt, bija viens no neveiksmīgākajiem punktiem koncerta organizācijā.

Vēl kā spilgtus piemērus varu minēt arī muzikoloģijas studentes Jeļenas Garkavčenko Antifono. Tas ir opuss, kura koncepciju noteica Zigmunda Freida sapņu teorija, attēlojot to, kāds var būt cilvēks, sapņojot ar prātu un sapņojot naktī, kur uz āru laužas zemapziņa. Interesanta bija arī akadēmiskās dziedāšanas programmas studenta Maksima Ļaščenko Настанет ночь/ Būs nakts” (Ivana Buņina vārdi) – dziesma, kur tiek stāstīts par to, ko izjūt cilvēks, kurš zina, ka drīzumā nāksies šķirties no šīs pasaules. Brīžiem likās, ka tika paustas ambivalentas sajūtas – bailes no aiziešanas un prieks par šīs zemes ciešanu beigšanos.

            Tomēr visspilgtākais darbs šajā jauno un topošo kormūzikas jaundarbu skatē, manuprāt, bija koncerta izskaņā dzirdētā Evijas Skuķes Mēness vokalīze” (latviešu tautasdziesmas vārdi). Dziesma komponēta korim Kamēr...” tematiskās programmas Mēness dziesmas” ietvaros. Spilgta vizualizācija, neparasta pieeja vokālajam aparātam”, dažādu skanisku efektu izmantošana ar nevaldāmu interesi ļāva baudīt kustības pilno dziesmu, kura lika sarosīties visiem klausītājiem. Radās sajūta, it kā ātra sižetiska filma nozibsnīja gar acīm un spēja pateikt tik daudz, ka apziņa ļāva tvert katru dzirkstelīti un jebkuru smalkāko izteiksmes detaļu.

            Pēc šī koncerta kārtējo reizi pārliecinājos, ka latviešu jaunajiem komponistiem (ne tikai jau labi zināmajiem jaunās paaudzes komponistiem, bet arī pašiem jaunākajiem – kompozīcijas studentiem) iezīmējas raksturīga tendence radīt pesimistiskas ievirzes dziļi filozofiskus darbus. Vai tas varētu liecināt par galēji panīkušo garu, par krīzes klātesamību ne tikai materiālajā, bet arī garīgajā ziņā? Kur ir zudis gaišais dzīvesprieks un saulainā vitalitāte? Vai patiešām ikkatrs tik ļoti vēlas ieslīgt galējā depresijā un jau trakās jaunības gados paust nomāktības pilnus pārdzīvojumus? Diemžēl pēdējā laikā šī raksturīgā iezīme kļūst pārāk raksturīga.  

             Bez šaubām, prieks par akadēmijas jaukto kori, kurš, par spīti visiem šķēršļiem, tomēr spēja izstrādāt sarežģīto kora darbu programmu. Ne mazāka uzslava diriģējošiem studentiem, kuri patiešām profesionāli spēja savaldīt, atraisīt un vadīt kori. Protams, ik pa laikam varēja just šādas tādas nepilnības kora mākslinieciskajā izpildījumā. Turklāt dažubrīd īsti nevarēja saprast, kas ir pie vainas – vai jaunais diriģents, kurš, ļoti iespējams, kautrējas” saukt lietas īstajos vārdos, vai arī koristu attieksme pret savu darbu. Vienlaikus jāatzīst, ka komplicētu un dažādu novatorisku meklējumu pilnu programmu izstrādāt nav tik viegli, kā tas varētu šķist pirmajā brīdī, tādēļ jebkurā gadījumā uzslavu pelnījuši ir visi šī koncerta dalībnieki. Par uzdrošināšanos būt un turpināt. Atliek vien novēlēt jaunajiem māksliniekiem mākslā vienmēr izteikt to, ko jūt dvēsele, jo kad darbs nāk no sirds, tad klausītājs to neapzināti jūt un acīmredzama ir komponista, izpildītāja un klausītāja saikne, kas ļauj izjust dzīvē mūzikas sniegto garīgo piepildījumu!

P.S. Bez iepriekš aplūkotajiem skaņdarbiem koncertā izskanēja arī Madaras Gūtmanes Kur tu biji, Āzīti mans?” (latviešu tautasdziesmas vārdi), Ievas Kristapsones Klusums, Jevgenijas Fedorenko Твой холод/ Tavs aukstums”, Alekseja Peguševa Desiderata/ Vēlamais” (Maksa Ērmana vārdi).

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu