Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. MAI Komentēt

APCERES PAR MŪŽĪGO GAISMU

Koncerts Sakrālie dziedājumi. Mūžīgā gaisma 2012. gada 29. aprīlī Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Edgars Saksons, diriģents Kaspars Putniņš

Armands Znotiņš

Vērtējums * * * *

       Katrs jauns koncerts Latvijas Radio kora ciklā "Sakrālie dziedājumi" raisījis sevišķu interesi; šajā hrestomātiskas ievirzes koncertsērijā mūziķi izvēlējušies atskaņot dažādu gadsimtu gaitā rakstītas īpaši būtiskas partitūras, kas norāda uz kāda stila kulmināciju - piemēram, itāļu renesansi ar Palestrīnu vai franču "Sešinieka" skolu ar Pulenku - vai arī jaunu māksliniecisku pavērsienu, teiksim, Bingenas Hildegardes motetēm 12. gadsimtā vai Arvo Pērta "jauno garīgumu" pirms pāris desmitgadēm; līdztekus tam "Sakrālajos dziedājumos" bagātīgā klāstā pārstāvēti arī mūsdienu latviešu komponistu darbi. 2012. gada 27. aprīļa koncerts Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā nebija izņēmums - Kaspara Putniņa vadītais Latvijas Radio koris te iedzīvināja vienu no spāņu renesanses polifonijas virsotnēm - Tomasa Luisa de Viktorijas Magnificat primi toni, stilistiski daudzpusīgā šveicieša Heinca Holligera rotaļīgi pastorālo opusu "Ziema" un Morisa Ravela impresionistiski izsmalcināto skaņdarbu "Nopūta", savukārt latviešu mūziku šeit reprezentēja Gundegas Šmites, Maijas Einfeldes un Andra Dzenīša daiļrade. Gundegas Šmites satikšanos ar Viljama Šekspīra radošo domu lika atcerēties 2004. gadā sarakstītā "Light Seeking Light", bet par īpašu notikumu jānosauc divi Einfeldes un Dzenīša jaundarbi par Lux aeterna - "mūžīgās gaismas" tēmu.

   Pēc 2011. gada martā pirmatskaņotā koncerta altam ar orķestri Maija Einfelde mani izbiedēja, publiski paziņojot, ka tas, visticamāk, būs viņas pēdējais darbs. Par laimi, Lux aeterna korim un sitaminstrumentiem parādījusi, ka komponiste vēl aizvien turpina savu radošo darbību, turklāt nezaudējot ne iztēli, ne profesionalitāti. Einfeldes versiju par kanonisko tekstu uztvēru kā gaišu, harmonisku vēstījumu, kurā klausītāji patiešām varēja sev atklāt visaptverošas, dievišķas gaismas plūdumu. Šādu iespaidu palīdzēja veidot gan nesablīvētā faktūra, kur katrai kora balsu līnijai bija atvēlēta pietiekami plaša vieta, gan dzidrie, vietumis caurspīdīgie tembri, liecinot par meistarīgu vokālo izteiksmes līdzekļu un sitaminstrumentu spēles iespēju pārvaldīšanu, gan arī augšupejošās melodiskās intonācijas un iekšēji saliedētais skaņdarba formas ritējums. "Lux aeterna" tematiskais materiāls un tajā ietverto muzikālo domu dziļums ļāva novērtēt Einfeldes jauno partitūru kā nenoliedzami spilgtu un mākslinieciski viengabalainu veikumu, raisot cerības, ka komponiste pie kora mūzikas atgriezīsies arī turpmāk. Sadarbībā ar sitaminstrumentālistu Edgaru Saksonu īstenotais Latvijas Radio kora lasījums radīja priekšstatu, ka mūziķi Kaspara Putniņa vadībā ir ne tikai sapratuši autores paustās ieceres, bet arī tās atainojuši precīzi un krāšņi, un šādas interpretācijas kvalitātes turpmākajos latviešu komponistu mūzikas atskaņojumos saglabājās tikpat uzskatāmi.

   Ja Einfeldes jaundarbs šķita drīzāk kā kontrasts agrāk sacerētajām kora partitūrām, tostarp ar katoļu liturģijas vārdiem, tad Andra Dzenīša "Om, lux aeterna" manā skatījumā turpināja to līniju, ko komponists bija iesācis pirms trim gadiem ar simfoniskā orķestra opusu "Sat Nam - mantra svētlaimīgas pateicības klusumam" un tālāk turpinājis ar tādiem austrumnieciski izteiksmīgiem nosaukumiem kā Orked Utara, Kali Yantra un Amrita. Un visu šo skaņdarbu savstarpējā saistība nav tikai konceptuāla, balstoties uz budisma ideju izpausmēm mākslā - arī pirmatskaņotajā "Om, lux aeterna" autors izmantojis stilistiski un emocionāli līdzīgus parametrus. To vidū jānosauc saasināts jūtīgums pret skaņu un tās attiecībām ar laiku, nesteidzīgi tempi un koncentrēšanās uz darba centrālā tematisma pakāpenisku attīstību (piesaucot vizuālas asociācijas, tas līdzinās lotosa zieda lēnai izplaukšanai mēnesgaismā), mērķtiecīgi monodisku līniju izvērsumi disonantos sabalsojumos un agrāko dramatiski ekspresīvo izjūtu pieklusinājums (kas nebūtu iedomājams, piemēram, 1998. gada Ave Maria). Protams, Dzenīša mūzikai piemītošā izteiksmība un kaisme nekur nav pazudusi, vienīgi kļuvusi izlīdzinātāka un mazāk ekstraverta, un "Om, lux aeterna" ar basa Gundara Dziļuma kolorīto solopriekšnesumu ietvēra sevī lielāku devu piesātinātas suģestijas, lai gan domāju, ka jaundarba koncepcija un tai līdzīgas ieceres tomēr izsauc skepsi ar dažādu reliģiju saplūdinājumam piemītošo virspusējo eklektismu - bet tas, protams, attiecas ne tikai uz mūziku vien.

   27. aprīļa koncertā iekļautā Gundegas Šmites Light Seeking Light veidoja vairāk paralēļu ar Holligera un Ravela darbiem, nevis Einfeldes un Dzenīša veikumu. Katrā ziņā komponistes mūzikas intonatīvā izsmalcinātība, emocionālais trauslums un harmoniskā pasaules uztvere gan mākslinieciskajā redzējumā, gan skaņuraksta iezīmēs sabalsojās ar Morisa Ravela skaņdarbā "Nopūta" paustajām noskaņām un Heinca Holligera opusā "Ziema" gluži vizuāli uztveramo maigo mirdzējumu. Tiesa, oriģinālā balsij un instrumentālam ansamblim paredzētā Ravela cikla ar Malarmē dzeju pirmās daļas transkripcija korim kā diezgan margināls komponista darbs neizsauca īpašu interesi, taču to pilnā mērā atsvēra Holligera daiļrades paraugs - burvīgs minimālistisks dziedājums, kur komponists spēlējies ar modālu struktūru un atonālu kompleksu daiļiem atrisinājumiem tonālās kadencēs, atainojot līdzsvarotu, apgarotas gaismas caurstrāvotu pasauli. Arī koncertā iekļautajā Edgara Saksona improvizācijā varēja uztvert savstarpēji vienotu tembrālo krāsu diapazonu, tā zemākajai robežai apstājoties pie krēslaini tumšām kontūrām, bet augstākajai robežai - pie mirkļa, aiz kura sākas spožs un dzelošs spīdums, un šāds arī tīri emocionālā kolorīta spektrs raksturoja visu koncerta gaitu.

  Noslēgumā jāpiemin, ka Tomasa Luisa de Viktorijas meistardarba Magnificat primi toni interpretācijā tikpat spēcīgi kā 20. - 21. gadsimta autoru mūzikas lasījumos izpaudās Latvijas Radio kora un diriģenta Kaspara Putniņa profesionalitāte, radot intonatīvi viscaur noturīgu skanējumu, kas prasa īpašas dotības ne tikai Holligera partitūras, bet arī citu koncertā ietverto darbu atskaņojumos, un veidojot tembrāli daudzpusīgu izklāstu, kas vienlīdz valdzināja gan zemajās - basu un altu balsīs, gan tenoru un soprānu galotnēs un visa kora jūtīgi kontrastainajā izteiksmē. Žēl tikai, ka šoreiz izpalika afišās pieteiktais Maksa Rēgera skaņdarbs, jo šī ievērojamā vācu neoklasicisma pārstāvja daiļrade Latvijā dzirdama pagalam epizodiski, taču saprotams, ka tik plašā un komplicētā programmā visu nevar ietilpināt, un jācer, ka ar Rēgera mūziku Radio koris klausītājus priecēs kādā no nākošajiem "Sakrālo dziedājumu" cikla koncertiem.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu