Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

29. MAI 1 Komentāri / Komentēt

DAUGAVPILS - MAZĀ PARĪZE?

Raimonda Paula mūzikls "Dāmu paradīze" Daugavpils teātra iestudējumā, 2012

Daiga Mazvērsīte, Latvijas Radio 2

Vērtējums 4,5

Atzīšos, ka 27. maija vakarā apmeklēju pirmo šī teātra izrādi savā mūžā, turklāt – nevis pašā Daugavpilī, bet gan Rīgā, kurp trupa bija atvedusi savu šī pavasara jauniestudējumu, Raimonda Paula mūziklu “Dāmu paradīze” ar Oļega Šapošņikova libretu un Jeļenas Sigalovas un Vladimira Dupaka dziesmu tekstiem, protams, krievu valodā. Personiski man tas absolūti netraucēja, jo, kā zināms, Maestro dziesmām ļoti labi “pieguļ” krievu valoda, un šo īpašību komponists izmantojis vairumam savu veiksmīgāko melodiju. Tā kā pirms vairāk nekā desmit gadiem nenoskatījos Liepājas teātra latvisko iestudējumu, kurā galvenajai (Denīzes) lomai tika pieaicināta Marija Naumova, tad viss man bija jauns un svaigs, varbūt izņemot dažas tēmas, piemēram, “Septītās debesis”, jo to savā soloalbumā iedziedājis Viktors Lapčenoks.

Šī tiešām bija spoža Raimonda Paula skaistās mūzikas parāde, jo, kā izteicies pats autors: “Kad rakstīju mūziku “Dāmu paradīzei”, man tā nozīmēja īstu opereti. Gribēju pagriezties atpakaļ uz šo krāšņo, pasaulē joprojām populāro žanru.” Ņemot vērā Latvijas vēsturisko kontekstu, no Paula mutes šie vārdi izklausās mazliet ironiski, vai ne? Tomēr operete labā nozīmē patiesi izdevusies: spilgti plašas emocionālās paletes vokālie numuri no Denīzes (Nadežda Jermaka) skumjās, izjustās ārijas līdz Marķīzes de Bovas (Ilona Bagele) dzīvespriecīgajai dziesmiņai par Senžermēna bulvāri; spoži dejotāju priekšnesumi, pat labā nozīmē šokējot ar puišu špagatiem un breika dejām (horeogrāfe Irina Saveļjeva); ievērības vērti, brīžam izcili skaisti tērpi. Zinātāji gan aizrādīja uz acīmredzamām stilu un laikmetu nesaskaņām – basku vīriešu košās zeķes vienā maisā ar galifē un it kā 19. gadsimta beigas raksturojošiem gariem, kupliem dāmu tērpiem, piedevām nesmaidoši dejotāji melnā triko. Tas tiesa, ka pēc tērpiem izrādes darbības laiku nebija iespējams noteikt, tikmēr vēsturiskas drāmas pamatīgumā bija veidota iespaidīgā scenogrāfija (scenogrāfes un kostīmu mākslinieces – Inga Bermaka un Agnese Stabiņa). Tās stūrakmens ir it kā metro pazemes velvju atveidojums, kura smagnējo viduskolonu var nobīdīt malā, ar gaismu palīdzību un košiem dīvāniņiem zibenīgi veidojot pievilcīgā lielveikala vai pat buduāra iespaidu. Bet galvenais, protams, ir ļoti dinamiskā norise un lieliskā režija, kas ne mirkli neļauj atslābt skatītāja interesei, ja nu vienīgi ainās ar galvenā vīrieškārtas personāža de Murē piedalīšanos. Lieta tāda, ka šai lomai pieaicināts visnotaļ pievilcīgais labas balss īpašnieks Jeronims Miļus no Lietuvas, kurš dzimtenē ir labi pazīstams roka dziedātājs, un arī mūsu publika, iespējams, viņu atceras no Klopēna lomas “Parīzes dievmātes katedrāles” koncertiestudējumā 2007. gadā “Arēnā Rīga”. Jeronims bijis pazīstams ar režisoru Šapošņikovu, turklāt rekomendāciju devusi Ilona Bagele pēc sadarbības Cēsu mākslas festivālā. Kaut gan arī Pauls izteicies, ka no šī jaunekļa varam gaidīt lielas lietas, aktieriskais tēlojums pagaidām samērā vājš, amatierisks. Dziedājums, saprotams, lielisks, arī duetos ar Denīzi valda laba sapratne un izjūta. No roka gan šajā vokālajā partijā nav ne miņas, tāpēc būtu interesanti kādreiz dzirdēt Andra Ābelītes interpretējumu de Murē tēlam – viņš pieteikts programmā kā otrs iespējamais izpildītājs. Droši vien teātrim nav bijis atbilstīgu dotumu galvenā varoņa, tāpēc nācies meklēt ārpusē, tikmēr Daugavpils trupas tēlotāju un dziedātāju augstais profesionālisms man bija liels iepriecinājums. To, ka labi dzied Karina Lučiņina (Polīna) zināju no viņas sadarbības ar aktieri Paulu Butkēviču kopīgā koncertprogrammā, un tikpat labus vārdus pelnījuši arī Karīna Sidina (Orelī madāma), Egils Viļumsons (stāstnieks, Robino) un citi, bet it sevišķi Ivars Brakovskis bēdu sagrauztā, mirstošā “maztirgotāja” Burā traģiskajā ārijā, veiksmīgi balansējot starp melodeklamāciju un dziedājumu.

Dziedājums gan ir tikai daļa no muzikālā materiāla, Raimonda Paula tēmām aranžējumus veidojis Pāvels Murašovs, kurš pazīstams no sadarbības ar Gunāru Kalniņu albumā “Pērles un dimanti”, Denisu Paškeviču, Jāni Stībeli, Rīgas Gospelkori un citiem. Skaņu raibumā brīžam skaidri izceļas klavieru solo, kuri izklausās kā paša Paula spēlēti, īpaša odziņa ir pūšaminstrumentu ansamblis (vadītājs Arnolds Gilberts) uz skatuves vairākās epizodēs, atgādinot Maestro pēdējā laika aizrautību “kāzu un bēru orķestri”, kas pavada ļaudis “no šūpuļa līdz kapam”. Protams, kā jau viesizrādē, tehniskā puse nedarbojās augstākajā līmenī, brīžam fonogrammas netika apturētas īstajā laikā, reizēm dziedājums šķita par klusu...

Uzteicami, ka romantiskajā stāstā par franču Pelnrušķīti Denīzi nebija pazudis Emīla Zolā sociālpolitiskais vēstījums par tirgus kapitālisma pļauju, kas gar zemi nolīdzināja Parīzes mazo veikaliņu īpašnieku cerības un sapņus. Šai traģiskajai stīgai, analogam Latvijas eksistences cīņai pēc krīzes, kad izdzīvoja stiprākie, samērīgi kontrastē pāris komisko un nekrietno tēlu izdarības kā pavadījums jauniņās pārdevējas ceļā uz veiksmi un mīlestību. Nadežda Jermaka attaisno uzticētos pienākumus, ir gan burvīgi daiļa, gan arī it labi dzied, taču vislielākas ovācijas izpelnās Bagele, kuras pirmo uznācienu publika tūlīt sveic ar skaļām gavilēm, un atzinīgi aplausi sekoja ikvienam muzikālajam numuram. Tā kā 27. maija vakarā zālē lielākoties ir krievu tautības skatītāji, tad ļoti jūtams kontrasts starp šo auditoriju un klusajiem latviešiem, kuri nemāk tā priecāties par dzīvi kā šī vakara dalībnieki uz skatuves un zālē.

Izlasi par ko līdzīgu manā blogā ;) http://antikmuzika.wordpress.com

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu