Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

28. FEB 1 Komentāri / Komentēt

DEBIJA NEJAUŠĪBU UN NEIZDARĪBU GAISOTNĒ

 

Dziedātājas Kristīnes Zadovskas debija Šarlotes lomā Žila Masnē operā “Verters” 2010. gada 19. februārī Latvijas Nacionālajā operā. Diriģents Modests Pitrens.

Guntars Pupa

 Latvijas Nacionālās operas solisti Kristīni Zadovsku līdz šim esam iepazinuši kā spilgtu un mainīties spējīgu titulvaroni trīs Žorža Bizē operas “Karmena” iestudējumos (G. Gailīša,  “zviedru” un A. Žagara), kā pat atraidītā mīlestībā lepnu un dižciltīgās cieņu saglabājošu Amnerisu Džuzepes Verdi “Aīdā” (M. Ķimeles režijā), kā laimīgi izglābušos cietēju Fenēnu tā paša komponista “Nabuko” (G. Gailīša režijā), vitālu Olgu un uzticīgu Poļinu Pētera Čaikovska “Jevgeņijā Oņeginā” un “Pīķa dāmā” (V. Kairiša un A. Žagara režijās), kā nešķīstu Soņetku D. Šostakoviča “Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā”,  tāpat arī kā lielāku un mazāku lomu iezīmīgu atveidotāju virknē citu operu. Tiesa, jaukās travestijas lomas (Kerubīno V. A. Mocarta “Figaro kāzās”, Zībelis Š. Guno “Faustā” un Oktaviāns R. Štrausa “Rožu kavalierī”) viņai ir gājušas secen, un varbūt labi, ka tā. Savukārt aukļu, burvju, dīvainu veceņu lomām K. Zadovska vēl par jaunu un sievišķīgi pievilcīgu. Īstais laiks izpausties vienā no skaistākajām un daudzšķautņainākajām mecosoprāna operlomām – Šarlotē Žila Masnē “Verterā”, kas nesen papildinājusi LNO repertuāru.  

 K. Zadovskas Šarlotes debija notika 19. februārī, un jau nedēļu mani sapņos, precīzāk, murgos, vajā tāvakara izrādes beigu aina: inscenētā pašnāvībā butaforiskāmasinīm  noplūdušais Verters (viestenors Ksavjers Moreno), pāris reižu krampjaini noraustījies, it kā izlaiž garu, viņa mīļotā (un viņu mīlošā) Šarlote bezpalīdzīgi stāv, izslējusies kā sālsstabs savā balta atlasa halātiņā. Kaut kas “neklapē”, kaut kas nav saslēdzies tā, lai noticētu, izraisītu kopš senajiem grieķiem daudzināto un joprojām gaidīto katarsi. Izrādē sapriecājies par K. Zadovskas balss tipa un vokāla atbilstību lomai, esmu spiests atzīt, ka ne visos komponentos viss ir vislabākajā kārtībā.
 Argumenti? Nebūt ne ideāla partnerība ar Verteru – K. Moreno personā nervozu pusaudzi; jā, apveltītu ar intensīvu, spēcīgu, tīrskanīgu liriskā tenora balsi, bet ne tik profesionālu tēlojumā. Kā saprast, piemēram, viņa amatierisko grābstīšanos gar seju, teatrālo drebēšanu jūtu saviļņojuma brīžos, naturālistisko raustīšanos pirmsnāves krampjos? Gribot negribot, tas uzliek papildslodzi K. Zadovskai, kurai reizē jābūt gan iekārojamai mīļotajai, gan gādīgai un rūpīgai audžumātei daudzajiem mazajiem brālīšiem un māsiņām, gan – galu galā! – pašai sev, cienījama, likumīga un mīloša vīra (Alberta) sievai Dieva priekšā. Šo smago nastu K. Zadovska nes ar sievišķu sīkstumu, bet radošos resursus izsūcošu nolemtību. Maz līksmes, pārāk daudz sasprindzinājuma viņas meitenīgajā veidolā operas 1. cēlienā, ko vēl kāpina tumšraiba samta vecmeitiskā kleita. Arī baltais halātiņš 2. cēlienā “nesēž” tik labi kā citai Šarlotei – Asmikai Grigorjanai. Vai tiešām kostīmu māksliniecei Kristīnei Pasternakai nebija iespējas rast Kristīnes Zadovskas individualitātei un Šarlotes lomai adekvātāku ietērpu?
“Pa lielam” pārmetums arī operas režisoram Andrejam Žagaram un viņa asistentēm: vai prombūtne ārzemju iestudējumos atbrīvo no atbildības par pašmāju izrāžu māksliniecisko kvalitāti? Netīkamu nejaušību jau tā bija gana – te Ingas Šļubovskas Sofija, Imanta Erdmana Alberta laikus nenotverta, ar būkšķi nokrīt, te Ksavjera Moreno Verters, atmuguriski atkāpdamies, uzsēžas galdiņam, gandrīz to salauzdams...
Nav K. Zadovskas vaina, ka viņas debijai Šarlotes lomā pietrūcis režisora un kostīmu mākslinieces (vai viņu asistentu) acu un ka bijis jāpaļaujas uz pašas intuīciju un dramatiskā teātra aktrises pieredzi, kāda gūta, piemēram, Dailes teātrī (Biļanas Srbļanovičas traģikomēdijā “Siseņi”). “Vertera” izrāde, ceru, arī ar Kristīnes Zadovskas līdzdalību, dzīvos un attīstīsies, tuvojoties tam ideālam, par kuru talantīgā soliste sapņoja pirms gadiem piecpadsmit, tikko uzsākot operas mākslinieces gaitas. Atdevīgs, godīgs darbs neizzūd bez pēdām, tas attaisnojas vienmēr.
 
 

 

 

Pilnigi piekritu autoram.Esmu satriekta par tiem sausmigajiem kankariem,ko Pasternaka soreiz ir "sacarejusi".Sarlotei ir tacu jabut skaistakai par mazo masu,kurai kostimmaksliniece nezin kapec ir izveidojusi burvigus terpus, tadejadi izcelot so lomu.Rezija bija baisa,Ksavjers ne tikai grabstijas gar seju,nepartraukti gazas gar zemi un raustijas krampjos...Nabaga Zadovskai saspele bija tikai ar Erdmani ,Alberta lomas atveidotaju un mazas masas lomas atveidotaju.tSajos brizos izrade bija baudama.Var jau teikt,ka opera galvenais ir muzika un balsis,kas patiesam bija labas,bet atceroties si pasa teatra citus iestudejumus gribas ceret,ka tadas halturas rezijas zina vairs nebus jaskatas.Tik vecmodigu ,bezgaumigu un netalantigi veidota rizradi man sennav gadijies redzet saja teatrii!!!Man bija kauns par tadu provincialismu to daudzo arzemju skatitaju prieksa,kuri varbut pat speciali bija braukusi pie mums so izradi skatities.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu