Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

29. MAI Komentēt

SFĒRU MŪZIKA PŪTĒJU ORĶESTRIM

Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” sezonas noslēguma koncerts 2012. gada 24. maijā Lielajā ģildē

Armands Znotiņš

Vērtējums * * *

Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” sezonas noslēguma koncertam 2012. gada 24. maijā Lielajā ģildē nenoliedzami piemita vairāki priekšnoteikumi, lai tas varētu kļūt par spilgtu muzikālu notikumu. Koncerta programmu caurvija vairākas mākslinieciskas un konceptuālas saites, no četriem skaņdarbiem vismaz trim liecinot par kosmiskām, ar zvaigznēm, planētām un raķešu lidojumiem saistītām tēmām. Tajā tika iekļauti divi Latvijā dzīvojošu komponistu lielas formas darbu pirmatskaņojumi, kas ir intriģējošs notikums pats par sevi – Anitras Tumševicas 2010. gadā sarakstītais koncerts čellam un pūtēju orķestrim “Saules mūzika”, kā arī Nika Gothama un Kārļa Auzāna sadarbībā pavisam nesen tapusī “Oda Jurijam Gagarinam”. Šīs partitūras mūziķi iedzīvināja līdztekus divām daļām no Gustava Holsta svītas “Planētas” – “Marss” un “Jupiters” – vēl vienam veiksmīgam piemēram hrestomātisku klasiskās mūzikas paraugu pārlikumiem pūtēju orķestrim – un amerikāņa Džozefa Švantnera opusam “Atgrūšanās” (Recoil). Šāda repertuāra izvēle raisīja interesi arī tādēļ, ka par vienu no izcilākajiem nacionālo skolu pārstāvjiem uzskatītais Gustavs Holsts Latvijas koncertzālēs pārstāvēts tikai epizodiski, savukārt Švantners tiecas meklēt no tradicionālās ASV pūtēju orķestriem adresētās koncertmūzikas atšķirīgus ceļus, šoreiz, ņemot vērā kontekstu, liekot klausītājiem domāt, vai tikai arī “Atgrūšanās” nevēsta par kādu atspērienu kosmosa dzīlēs. Visbeidzot, 24. maija uzstāšanās iekļāva vēl kādu tradīciju – orķestra saspēli ar atzinību un panākumus guvušiem solistiem: Anitras Tumševicas jaundarbā solopartiju atskaņoja Ēriks Kiršfelds, savukārt “Odā Jurijam Gagarinam” piedalījās trīs citi čellisti – Kārlis Auzāns, Miķelis Dobičins un Jānis Pauls jeb trio Melo-M. Tomēr ne viss izklausījās tik jauki, kā to varētu spriest pēc programmas pieteikuma, radot secinājumu, ka līdzās neapšaubāmiem sasniegumiem jaunākais Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” koncerts vēstīja arī par neatrisinātām problēmām interpretāciju kopainā un repertuāra veidošanā.

2004. gadā radītais Džozefa Švantnera skaņdarbs “Atgrūšanās” uzrunāja galvenokārt emocionālas tēlainības aspektā – mūzikas noskaņām piemita ar diezgan oriģināla un izteiksmīga ekspresionistiska stila palīdzību panākts dramatisks spriegums un kontrastains kolorīts – atmiņā īpaši palikusi epizode, kurā autors liriski apgaroto tēmu licis pūtējiem izdziedāt – un tas arī patiešām tika izdarīts; turklāt komponists darba visai tumšajām izjūtām nesniedza viennozīmīgu atrisinājumu, tādējādi saglabājot vēstījuma noslēpumainību. Taču, no otras puses, šo opusu raksturoja tās pašas ne tik tīkamās iezīmes, kas bija vērojamas turpat Lielajā ģildē savulaik dzirdētajā Švantnera Koncertā sitaminstrumentiem ar orķestri – pārāk izstiepta forma, samērā neizteiksmīgs tematisms un dramaturģiskā attīstība, kurā nav kvalitatīvi jaunu pakāpju, kura ne pie kā īpaša neved. Mārtiņa Ozoliņa vadītais orķestris Švantnera mūziku atskaņoja visnotaļ krāšņi un saliedēti, diriģentam apliecinot arī prasmes mākslinieciskās loģikas atklāsmē, tomēr visvairāk šīs priekšnesuma kvalitātes valdzināja nākošajā skaņdarbā, kā atskaņotājmāksliniekiem, tā arī pašam diriģentam veidojot emocionāli pārliecinošu un tembrāli niansētu dialogu ar čellistu.

Anitras Tumševicas Koncerts čellam un pūtēju orķestrim “Saules mūzika” jāatzīst par nepārprotamu radošu veiksmi, kur vienlīdz lieli panākumi tika gūti gan konceptuālās ieceres iedzīvinājumā programmatiskajām idejām atbilstošā muzikālā izklāstā, gan arī laikmetīgu kompozīcijas tehniku un intelektuāli strukturēta tematisma saplūdinājumā ar spožu enerģētiku. Skaņdarba pirmajā trešdaļā dzirdamās čellam atvēlētās intonācijas un klusinātos sabalsojumus ar pūšaminstrumentiem patiešām uztvēru kā īstu sfēru mūziku, turpretī tālākajā koncerta virzībā, dramatiskajās eksplozijās un saspringtajos kāpinājumos patiešām varēja jaust pastāvīgus magnētisko vētru uzbrāzmojumus. Domāju, ka tik spilgtu iespaidu radīja vairāki mērķtiecīgi realizēti profesionālas muzikālās rakstības parametri – pirmkārt, suģestējoša solopartija, kurā čells arī akustiskajos posmos saglabāja māksliniecisku suverenitāti, veidojot gan noskaņās impulsīvus melodisko līniju izvērsumus, gan arī negaidītas paralēles ar harmoniski un tembrāli daudzveidīgām pūšaminstrumentu vertikālēm, bet elektriski pastiprinātajās epizodēs ģenerēja gluži apreibinošas elektronisku skaņu kaskādes; otrkārt, precīza dramaturģiskā arhitektonika, kurā ietilpa gan pārdomāts kontrastējošu ainu apvienojums, gan spēji pavērsieni pašos skaņdarba formas mezglpunktos, gan arī nepārtraukta tiekšanās uz koncerta izskaņā sniegtu vērienīgu kulmināciju un vienlaikus arī partitūras satura vispārinājumu; treškārt, prasme piešķirt minimālistiska plūduma ilgstamībai iekšēji komplicētas nianses, bet dinamiski spēcīgākajām norisēm – izteiksmes daudzslāņainību. Es priecātos, ja “Saules mūzikā” arī pūtēju orķestra partitūra būtu veidota tikpat drosmīgi un pārsteidzoši kā čella partija – patlaban skaņdarbs vietām izklausījās pārāk viennozīmīgs un ne tik košs, kāds tas varētu būt ideālā variantā, taču Ērika Kiršfelda personā Anitra Tumševica bija atradusi lielisku, ar teicamām atskaņotājmākslinieka dotībām un mūsdienu mūzikas stilistisko izpratni apveltītu intepretu, un Mārtiņa Ozoliņa vadītā orķestra panākumi šī koncerta lasījumā apliecināja, ka “Saules mūzikai”, tāpat kā Andra Dzenīša Drone, vajadzētu būt tikai pirmajiem soļiem Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” sadarbībā ar latviešu komponistiem jaunu, nopietnu skaņdarbu tapšanā – ceru, ka arī “Saules mūziku”, līdzīgi kā iepriekšminēto Dzenīša veikumu, klausītāji dzirdēs turpmākajos atskaņojumos un ka turpmāk tai pievienosies arī citu latviešu autoru jaundarbi.

Jāteic, ka koncerta otrā daļa neradīja tik izteiksmīgus mākslinieciskus pārdzīvojumus kā pirmā. Gustava Holsta mūzikas atskaņojumu uztvēru kā kritienu atpakaļ, jo svītas “Planētas” pirmajai daļai “Marss” un ceturtajai daļai “Jupiters” piemītošos koncentrētos motīvus, intonatīvi krāšņos vijumus un vispārējo noskaņu spozmi orķestris atainoja pārāk blāvi un aptuveni. Iemesls tam varētu būt apstāklī, ka Mārtiņam Ozoliņam brīžiem pietrūkst spēju pienācīgi pārvaldīt orķestri – būvēt interpretāciju tā, lai skanējums būtu gan emocionāli mērķtiecīgs, gan ritmiski precīzs, lai mūzikas ritējums veidotos nesaskaldīts, orķestrim sekojot diriģentam, nevis otrādi, lai skaņdarbu lasījumi izceltos gan ar muzikālu aizrautību, gan ar noteiktu un nešaubīgi īstenotu māksliniecisko dramaturģiju. Pašlaik šādi sasniegumi nav īpaši bieži, un rezultātā arī orķestra māksliniekiem atskaņojuma laikā un interpretāciju izveidē diriģenta vadības un viņa sniegtās radošās informācijas vietā pārlieku nākas paļauties uz saviem spēkiem, pieredzi un personisko intuīciju, kas diemžēl publikas iepazīto priekšnesumu padara pārlieku neparedzamu.

Neatkarīgi no tā jāraksta, ka Nika Gothama un Kārļa Auzāna “Odā Jurijam Gagarinam” iedvest dzīvību diez vai spētu arī fon Bīlovs vai Lamurē. Šo darbu var nosaukt par uzskatāmu muzikālā kiča paraugu, kas, saprotams, nav pilnībā bezcerīgs – sākuma tematismā parādījās tīri interesanti vaibsti, un arī fināla himniskais motīvs bija gluži jauks, savukārt formveide tika izvēlēta pietiekami gudri, lai nenokaitinātu pavisam, taču skaidrs, ka par kaut cik nopietnām mākslinieciskām vērtībām vai estētiskām kvalitātēm te runāt lieki. Odas atskaņojums kopumā atbilda tās saturam – pūtēju orķestris un diriģents muzicēja pieklājīgā līmenī, bet nedaudz pavirši, savukārt čellu trio darbojās galvenokārt kā statisti, jo vairāk tādēļ, ka autori tam bija atvēlējuši vēl nabadzīgāku tematisko materiālu nekā pūtējiem. Tiesa, pats galvenais – Gagarina pacelšanās kosmosā – patiešām izpaudās ar spožu elektroakustisku efektu, bet viss pārējais vienkārši nogurdināja. Noslēgumā tādēļ gan Profesionālajam pūtēju orķestrim “Rīga”, gan Mārtiņam Ozoliņam nākamajā sezonā jānovēl tālāka radoša attīstība – ar cerību, ka nākošie pasūtījumi vainagosies ar nopietni uztveramiem darbiem un ka Holsta “Planētu” transkripcija kādreiz tiks atskaņota pilnībā.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu