Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. Jū 1 Komentāri / Komentēt

MĪLESTĪBAS TRAUSLĀ MAĢIJA PELĒKAJĀ ZONĀ

Gaetāno Doniceti operas Lucia di Lammermoor jauniestudējuma izrāde 2012. gada 26. maijā Latvijas Nacionālajā operā

 Inga Vasiļjeva

 Vērtējums *  *  *  *

Lucia di Lammermoor – patiesi ir viens no gaidītākajiem šīs sezonas opermūzikas notikumiem. Diskutablais “Dievu mijkrēslis”, neizpratni raisošais “Mazepas” iestudējums, vētras ap operu un nemieri pašā namā, viedokļu apmaina par Andreja Žagara direktora un režisora kvalitāti, kā arī izcilās operdziedātājas Marinas Rebekas skatuves debija titullomā. Tas viss ir fons, lai tieši sezonas pēdējais iestudējums pievērstu pastiprinātu uzmanību, lai katru tā detaļu vērtētu, kā caur lupu skatoties. Uz radošās komandas pleciem – titānisks atbildības smagums. Šoreiz atzīstami izturēts. Apzināti vai neapzināti izvairoties no riska, liekot akcentus uz viegli izskaitļojamām detaļām, kas nesatrauks publikas gaumi un pat glaimos tai.

Šīs Doniceti operas uzvedumus skatītājs mīl galvenokārt titullomas izpildītāju dēļ. Marina Rebeka, kura uz LNO skatuves dzirdama ļoti reti, ir izcila Lučija. Viņas soprāna iespējas patiesi žilbina, liek aizrauties elpai un dzīvot līdzi. Piesātināts, samtains, silts un sievišķīgs balss tembrs savijas kopā ar spožu koloratūrtehniku, pašas dziedātājas veidotajām kadencēm un ausis glāstošajām muzikālajām frāzēm, kas veidotas, loģiski sadalot akcentus un tajā pat laikā elpojot dzīvi, nepiespiesti, dabiski. Balss un aktiersniegums veido harmonisku savienību, kurā var noticēt ik visam, ko Marina Rebeka dara uz skatuves: viņas tīrajai, naivi nervozajai, pat eksaltētajai spēcīgas sievietes mīlestībai, pēc tam psiholoģiskajam lūzumam un neizturami skaistajam neprātam (vizuāli pārsātinātam ar bagātīgo asiņu daudzumu uz sniegbaltas kleitas).

Grūti spriest, kāds izvērtās psiholoģiskais un vokālais dialogs ar pirmizrādes sastāva dziedātājiem, bet 26. maija izrādē Marinas Rebekas sniegums īpaši rezonēja ar Marijas teātra baritonu Viktoru Korotiču. Lučijas un Enriko skats otrajā cēlienā parādīja divu spēcīgu personību pretstatījumu, kurā uzvarēja dzelžains aprēķins, nevis cilvēcīgas emocijas. Režisors īpaši pasvītrojis Enriko – īsta poliskā izdzīvotāja, aprēķinātāja – auksto dabu. Un Viktora Korotiča spožais vokālais sniegums, skatuviskā stāja, pašcieņa, šķiet, tikai sniedza papildu krāsas Enriko tēlam. Turku tenora Murata Karahana skatuviskās pieredzes trūkums, iesācēja degsme un neprasme sadalīt savus spēkus iezīmēja viņa parādīšanos pirmajā cēlienā, bet fināla ainā izgaismojās pilnīgi citas tenora kvalitātes – nostabilizējās elpa, ieskanējās skaistā un sulīgi siltā tembra nokrāsas. Edgardo tēla līnija šajā izrādē veidojās saraustīta, nedaudz haotiska un pagaidām nepārliecinoša.

Iestudējuma lielākā kvalitāte un arī galvenais trumpis ir skatuviskais statiskums, kas ļauj katram dziedātājam iepriekš iedotā tēla rāmī samērā brīvi veidot savu personāžu. Tieši šī iemesla dēļ ir vērts nākt un skatīties citus galveno lomu interpretus – šķiet, ik reizi parādīsies citi traktējumi, ik reizi piedzīvosim trauslo balansu starp elpu aizraujošu piedzīvojumu vai garlaicības plīvurā ieskautu operizrādi. Savā ziņā ir panākts klasiska operiestudējuma etalons – viss pakļauts muzikālajai līnijai, nekur netiek lauzti konkrētā darba tēlu attiecību šabloni, ir izslēgts gandrīz viss liekais. Varbūt izņēmums – divi piemīlīgi vilku sugas suņi pirmajā cēlienā, kas tik aizkustinoši izvērš savu suņu valodai vien izprotamo bezskaņu dialogu. Andra Freiberga scenogrāfija paliek nemainīga līdz pat izrādes beigām – kā reminiscence par “Klīstošā holandieša”, “Traviatas”, Sanktpēterburgas “Masku balles” iestudējumiem: tā veido slēgtu, emocionāli nomācošu skatuves telpu, kas kā marmora sarkofāgs gulstas pār cilvēcīgo – varoņu kaislībām. Kristīnes Pasternakas skaistie tērpi risināti monohromā krāsu paletē, kas arī paspilgtina skatuvisko statiskumu. Katrīnas Neiburgas video ir kā savadabīga, paralēla iestudējuma autoru komentāru līnija: gan fiksējot un pastiprinot iestudējuma norises laikmeta izjūtu, gan ieskicējot un metot laipas uz to, kas operas norisēs vēl tikai gaidāms (Lučijas neprāta stīgas iezīmējas jau pašā sākumā). Tieši šī līnija rada savdabīgu laikmeta norieta jeb ‘dievu mijkrēšļa’ izjūtu, kas iestudējumam un pašas operas pietiekami naivajam saturam piešķir saturisku vispārinājumu.

Lucia di Lammermoor radošā komanda režisora Andreja Žagara vadībā jauniestudējumu pieteica kā likumsakarīgu, dabiski no Doniceti opusa izrietošu satura pārcelšanu uz Musolīni laikmeta Itāliju. Telpu un laiku, kad Eiropa dzīvoja ‘pelēkajā zonā’, kur cilvēks bija tikai skrūve ideoloģiju labirintos un, iespējams, tikai zemapziņā nojauta nākotnē nenovēršamo asiņaino stihiju. No iestudējuma burtiski virmo minētajam laikmetam piemītošais atsvešinātības aukstums, estētiskais greznums, kur cilvēcīgo aspektu piešķir vien mūžīgais – mīlestības trauslā maģija.

Man patīk muzicēt

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu