Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

20. Jū 1 Komentāri / Komentēt

PAR SENO MŪZIKU UN VADUGUNĪM

Starptautiskais Senās mūzikas festivāls Rīgā un Rundālē, 2012

Ilze Šarkovska-Liepiņa

Vērtējums * * * * *

Ir brīnišķīgi gadu no gada, atkal un atkal (šogad - jau astoņpadsmito reizi) vasaras vidū ienirt mūzikas senākā pagātnē, kuru konsekventi un neatlaidīgi kopj Starptautiskais Senās mūzikas festivāls. Šogad tas ļāva iejusties Hanzas pilsētu atmosfērā - Rīgā un Koknesē. Kā ik gadus, tas virpuļojis ap Latvijas 18. gadsimta arhitektūras pērli – Rundāles pili, pieskaroties arī Mežotnei un Lestenei un modinot aizgājušo laiku godību ar Eiropas mūziku „līdz Baham”.

Tagadējā Latvija, bet agrākā baznīcvalsts Livonija, reiz pastāvējusī Kurzemes un Zemgales hercogiste un savulaik kolonizētās provinces Baltijas jūras krastā ir atradušās patālu no mūzikas centriem Eiropā, taču bijušas pietiekami uztverīgas dažādu mūzikas tendenču eksistencei - Rīgā un Jelgavā, pilsētvidē un galma sadzīvē. Tur vieta atradās gan nabadzīgam ceļojošam spēlmanim, gan pārtikušam skaņu amatniekam, gan pārsteidzošam un nereti publikas neizprastam ģēnijam. Mūzika skanēja pilī, baznīcā un krogā, visbeidzot – zem klajām debesīm, kur nekas netraucēja satikties dievvārdiem, karavīra vai zemnieka dziesmai, dūkām un vijolei. Senās mūzikas svētki, no Latvijas vēstures skatpunkta raugoties, nav nekas neparasts, uzpotēts un mākslīgi radīts - tūristu piesaistei vai mūziķu untumam. Šī mūzika ir izauklēta no reāliem notikumiem, procesiem, personībām, kas ietekmējušas mūsu mūzikas pagātni un turpina ietekmēt tagadni.

 Izcili solisti - Inga Kalna, Sergejs Jēgers, Gunta Davidčuka, zviedru senās mūzikas ansamblis Villancico, ansamblis Musica Nuova (ASV), vokālā grupa Schola Cantorum Riga, Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga baroka ansamblis, orķestris Kremerata Baltica - tā ir tikai daļa no festivāla programmās iekļauto mākslinieku sadraudzības, kas veidojusies mīlestībā uz seno mūziku. Starptautiskās mūziķu un publikas auditorijas piesaiste ir organiska Latvijas vēsturiskajam kontekstam, taču jau vairākus gadus iepriecina tas, ka Latvijā jau vismaz desmitgadi darbojas ļoti spēcīgas mūziķu vienības, kas specializējušās noteiktu laikmetu, stilu, noteiktiem atskaņotāju sastāviem rakstītos opusos. Uzvirmojusī interese par mūziku „līdz Baham”, kas savus asnus briedināja atsevišķu entuziastu šaurā lokā (lai atceramies mūsu pirmo izcilo klavesīnmūzikas aizsācēju Ainu Kalnciemu, vokālo ansambli Canto pagājušā gadsimta 70. un  80. gados!) lēni un neatlaidīgi briedināja turpmāko. Soli pa solim pētīta, atklāta un līdz mūsdienām uzbūvēta visai plaša Latvijas skaņu pagātnes telpa – tā ietver ne tikai ziņas par repertuāru vai personībām, tā ir veidojusi arī mūsdienu koncertdzīves infrastruktūru. Mums ir izcili baroka ansambļi (kā Collegium Musicum Riga Māra Kupča vadībā), viduslaiku mūzikas interpreti (kā Guntara Prāņa auklējums Schola cantorum, kas specializējusies viduslaiku vokālajā mūzikā, bet šoreiz pievērsusies sakrālai meditācijai, kuras pamatā viduslaiku dziedājumi Dievmātei Rīgas Svētā Pētera baznīcā). Bet galvenais - mums sākušas veidoties savas senās mūzikas izglītības tradīcijas (Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras darbībā izauklētie jaunie mūziķi), bet savu artavu senās mūzikas apguves un atskaņojumu procesā devuši ārzemēs izglītību ieguvušie interpreti (kā klavesīniste Ieva Saliete, kura šogad muzicēja kopā ar Sinfonietta Rīga kamermūziķiem). Rodas arī jauni sastāvi – festivāla ietvaros šogad muzicēja arī gana jauna latviešu grupa - Trakula, kuras dalībnieki specializējušies arī latviešu folkloras un postfolkloras versiju darināšanā (grupas uzstāšanās reizēs tika celtas priekšā Spānijas karaļa galma mūzikas interpretācijas, taču ārpus festivāla dzirdētājā Trakula sniegums ir saistījis ar latviešu folkloras versijām, viduslaikos tik populāro dūku un citu „folklorisko” instrumentu kopspēli un licis domāt par saitēm ar citviet Eiropā izplatītajiem muzicēšanas veidiem).

Pārlūkojot festivāla sniegumus un sasniegumus, šodienas acīm ir viegli saskatāms kāpiens pa varēšanas kāpnēm - no amatieriskā entuziasma, vēlmes alkaini mācīties, kas raksturoja pirmos festivālus, līdz pat profesionālisma augstākajai raudzei, kas šos svētkus raksturo tagad. Jā gan, - tagad Senās mūzikas festivāla koncerti ir zaudējuši to neformālo, bardisko šarmu un hipijisko brīvestības un meklējumu sajūtu, kas tiem bija raksturīga pašos pirmsākumos. Šo atmosfēru nu aizstājusi profesionālas rutīnas klātesamība, cienīgums un reprezentabilitāte, tūristu, valsts augstāko amatpersonu un biznesa cilvēku klātbūtnes ietekmēta gaisotne. Rundāle jau pirms gadsimtiem izkopusi spožas dzīves rituālus – nu tie atgriezušies jaunā spirāles lokā...

Senās mūzikas festivāla dalībniekiem šogad atkal bija piepulcējies orķestris Kremerata Baltica, kas kopā ar jauno Lietuvas pianistu Luku Geņušu Rīgā, Lielajā ģildē atskaņoja Johana Sebastiāna Baha daiļradei veltītu programmu Bahs XXI. Tajā tika iekļauti arī mūsdienu komponistiem, tostarp Gijam Kančeli un Georgam Pelēcim īpaši pasūtīti jaundarbi ciklā Instrumentācijas māksla, kas tika veltīts izcilajam Baha mūzikas interpretam pianistam Glenam Gūldam un kā tilts sasaistīja senās tradīcijas ar mūsdienu mūzikas un mākslinieka sūtības redzējumu. Īpaša programma, īpašs skatījums uz Baha mūzikas nozīmi un jēgu mūsdienās.

Savukārt festivāla pēdējā diena tradicionāli bija Rundāles diena, kas sākās ar Latvijas Koncertu producentes Karinas Bērziņas veidotajām radošajām darbnīcām bērniem un Māra Kupča veidoto koncertuzvedumu Princese uz zirņa. Baltajā zālē uzstājās kontrtenors Sergejs Jēgers, Māra Kupča vadībā muzicējot kopā ar baroka vijolnieci Agnesi Kanniņu-Liepiņu, flautisti Kristīni Stumburi un jauno klavesīnisti Lieni Stradiņu, turpat arī - zviedru senās mūzikas ansamblis Villancico, kas festivālā viesojies vairākkārt ar Latīņamerikas baroka mūziku no Ekvadoras, Peru, Bolīvijas un Meksikas. Savukārt, festivāla noslēgums, kā pēdējā laikā ierasts, notika Rundāles pils dārzā. Diriģenta Andra Veismaņa vadībā orķestris Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio koris un virkne Eiropā atzītu senās mūzikas interpretu – solisti Inga Kalna (soprāns), Sergejs Jēgers un basbaritons Pauls Putniņš ar populārāko, klausītājiem labi pazīstamu darbu fragmentiem. Ar reprezentablu un pietiekami baudāmu programmu, kas gan lika aizdomāties par festivāla misiju kopumā un jautāt: vai meklējumu gars ir zudis? Vai baroka lieluzvedumu laikmets ir miris līdz ar finansējuma resursu izsīkumu? Festivāla mērķtiecīga virzība uz jaunatklājumiem, nereti - saistītiem ar lielāku vai mazāku skatuves darbu interpretācijām, kas bija šo svētku neatņemama daļa, izskatās pasīkusi (un to nespēs atsvērt festivāla bērnu programmas, lai ar cik labiem uzvedumiem). Taču iestudējumu vadītāju ilggadējā pieredze un brīnišķā apsēstība gan varētu solīt labvēlīgas pārmaiņas pat ar ierobežotiem resursiem.

Sākotnēji kā vairāku koncertu īsrecenzija iecerētais nelielais un nebūt ne pilnīgais apskats te gandrīz varētu beigties, pat neizpildījis savu sākotnēji iecerēto misiju, taču ir kāds koncerts, kuru gribētos izcelt īpaši – un tā ir Sinfonietta Rīga baroka ansambļa programma 18. gadsimta svētku mūzika Hamburgā, - koncerts Rundāles pils Zelta zālē, kas rātni iekļāvās Rundāles dienas pasākumu kalendārā, bet gauži nerātni un spoži lika izskanēt Georga Frīdriha Hendeļa,  Georga Fīlipa Tēlemaņa un  Kārļa Emanuēla Baha  kamermūzikai Sturm und Drang noskaņās 18. gadsimta vidus Ziemeļvācijā un Hamburgā, kas bija šī mūzikas virziena idejiskais centrs. Dažādos sastāvos meistarīgi iekļāvās Normunds Šnē (oboja), fagotists Jānis Semjonovs, vijolniece Agnese Kanniņa-Liepiņa, čelliste Guna Āboltiņa, kontrabasists Jānis Stafeckis un klavesīniste Ieva Saliete – dzīvi, dedzīgi, pārliecinoši. Izcila ansambļa izjūta ļāva nepiespiesti baudīt visu „Hamburgas svētku” programmu. Līdz šim nereti par otrā lieluma zvaigzni uzskatītais Tēlemanis te uzmirdzēja spožāk par spožu, liekot aizdomāties par interpretācijas vareno spēku. Par mūziķu izpratnes dziļumu. Par instrumenta spēli kā spēli un nebeidzamu atradumu iespēju pat tur, kur „viss jau zināms”. Par intrigu un meklējumiem, kas nekad nebeidzas. Meklējumiem, kam arvien būtu jābūt par mūziķa vaduguni.

1. JT

Lielisks raksts ar plašu panorāmisku skatu un dziļu urbumu vēsturiskās un estētiski stilistiskās dzīlēs. Ne tikai vienas reizes lasīšanai, bet arī pārdomām un darbībai nākamībā.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu