Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

14. DEC Komentēt

TĀDĒĻ NEIZŽUVA MŪSU SIEVU ASARAS

Festivāla Porta noslēguma koncertuzvedums Neparastā izstāde: Kančeli. Gruzija. Latvija” 2012. gada 1. decembrī Rīgas Kongresu namā

Aiga Sprindža

 Vērtējums * * * *

 

 

 

 

 

Pasaules mūzikas festivāls Porta šogad svin savu zīmīgo 12. dzimšanas dienu. Skaitlis 12 ir izpelnījies būt ne tikai par maiju kalendāra beigu gadu, bet arī par simbolisku apļa noslēgšanos, pilnību un jaunā sākumu. Šo gadu laikā festivāls ir vedis klausītājus cauri daudzām kolorītām pasaules kultūrām, tradīcijām un mūziķu impresijām. Tā ir kā radošā darbnīca, kurā parādīt sevi, savu atšķirīgo un īpašo, bet iepazīstoties ar citiem, apvienoties iedvesmā un kopīgi atrast līdzīgo. Un šādi pasaules mūzikas kokteiļi festivālā tiek uzjaukti” katru gadu. Bet atgriežoties pie simboliska cikla noslēgšanās, jāpiemin, ka pats pirmais festivāls Porta 2000. gadā vairāk tika veidots ar pasaules mūzikas akcentiem mūsu pašu mūziķu vidū, vēlākos gados aicinot aizvien eksotiskākas grupas no tālākām zemēm. Un šī gada Portas noslēguma koncerts šķita kā tāda atgriešanās pēc ilga un iespaidu pilna ceļojuma, ar uzkrātu pieredzi, draugiem, atmiņām, jaunām sajūtām un jau citādāku skatu uz pasauli. Un šoreiz sev līdzi atvedot arī ceļojumā sastaptos draugus, gruzīnus.

Koncertuzvedumā piedalījās gruzīnu etnodžeza grupa The Shin, kura ar savu viesošanos Latvijā pagodina festivālu jau piekto reizi , Liepājas Simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā, obojists Normunds Šnē , kā arī speciāli šim projektam izveidotā vokālā zvaigžņu grupa Shilas (Intars Busulis, Jānis Šipkēvics, Jānis Ozols, Kristaps Šoriņš un Ģirts Ozoliņš). Jāpiebilst, ka daļa no šiem dziedātājiem ir bijuši festivāla muzikālā ceļa biedri iepriekšējos gados. Intars Busulis 2007. gadā muzicēja kopā ar poļu akordeonistu trio Motion trio, 2010. gadā Gruzijas, Moldovas un Latvijas kopuzvedumā 3 harmonijas noslēpumi”, Jānis Šipkēvics un Jānis Ozols ir vokālās grupas Cosmos dalībnieki un pirmie kā mājinieki atklāja 2010. gada festivāla koncertu.

 

Koncertuzvedums Neparastā izstāde: Kančeli. Gruzija. Latvija” ir pielīdzināms šī ceļojuma bildēm, kur galvenās mūzikas otas vilcējs ir Gija Kančeli, asistējot grupai The Shin. Grupas ģitārists Zaza Miminošvili daudzkārt intervijās ir akcentējis savu lielo cieņu pret Meistaru Giju Kančeli. Kaut arī viss akcents tika liks uz Kančeli muzikālajiem darbiem un personību, tomēr šis koncertuzvedums šķita ne tik gruzīnisks”, kā varbūt tika gaidīts sākumā. Protams, jāatzīmē, ka mūzikas piemēri tika ņemti no Kančeli mūzikas filmām un teātra izrādēm, kuri ir piezemētāki un mazliet rietumnieciskāki. Bet, tajā pat laikā, neradās skaidrība, kas no šī koncertuzveduma ir Latvija”?

Koncerta sākumu atklāja Zazas runa gruzīnu valodā, kura paralēli tika tulkota latviski Normunda Šnē izpildījumā. Nepameta sajūta, ka Liepājas simfoniskais orķestris ar zināmu pietāti atskaņoja šo mūziku, nesakāpinot savu latvisko, ne tik ekspresīvo dabu. Iespējams, tas tā arī bija domāts, gruzīnu temperamenta esenci atstāt pašu gruzīnu The Shin rokās. Viņu spēlētā mūzika bija tieši tas, ko es no šī koncerta gaidīju. Virtuozitāte, saldsērīgs gaišums, vīrišķīgs spēks un ekspresija. Ģitārista Zazas improvizācijas varētu pielīdzināt satraukuma tirpām, gaidot nezināmo – vai tās ieved vēl dziļākā sasprindzinājumā, vai arī atbrīvo un ļauj viegli klejot labsajūtā. Visa uzveduma laikā periodiski, kā tādas atkāpes, ieskanējās perkusionista Mamukas Gaganidzes meditējoši gruzīnu dziedājumi ar ornamentētu, saldsērīgu melodiju, kur burdona funkciju pildīja orķestris vieglās, atturīgās harmonijās. Iespējams, tās bija kā pārejas no vienas gleznas pie citas šajā Neparastajā izstādē”.

Ieraugot līdzās The Shin harismātiskajiem vīriem zvaigžņu ansambli ar pieredzējušiem dziedātājiem no Latvijas, varēja nepacietībā berzēt rokas un gaidīt varenu gruzīnu daudzbalsības paraugdemonstrējumu. Diemžēl tādu spēcīgu vokālo kulmināciju sagaidīt neizdevās. Iespējams, pie vainas apskaņošanas nepilnības, bet kopējais tēls apvienībai Shilas izklausījās kā viegls bekvokāls” ar nelielu nedrošības sajūtu. Uz visa fona gan izcēlās Intara Busuļa balss, kurš ne velti bija saņēmis pāris solo posmus un veiksmīgi tika ar tiem galā. Te no svara ir personīgā pieredze un saskarsme ar tā stila vokālajām īpatnībām, kas Busulim ir bijusi pietiekami daudz. Ja komponista ideja bija atstāt latviešu dziedoņus par latviešiem, nevis gruzīnu daudzbalsības adeptiem, tad tas viņam izdevās. Bet visīstākās un asākās gruzīnu temperamenta šķautnes varēja vērot Aleksandra Čumburidzes laikmetīgās un kaukāza tradicionālo deju performancēs. Sākumā uz skatuves viņš ieradās kā izvārdzis, klibs izsmelts tēls, ar apzinātu vai neapzinātu tieksmi pretī savām saknēm (apsēžoties uz zemes tieši pie The Shin grupas biedriem), meklējot cerību tur. Nākamais uznāciens viņam bija jau ar daudz enerģiskāku dejas raksturu, rādot, ka viņš šajā dzimtenes mūzikā jau ir atguvis spēkus. Vēlāk viņam piebiedrojās arī pašmāju laikmetīgās dejas dejotāji, kuri diezgan spītīgi centās līdzināties ekspresīvajām Čumburidzes kustībām.

The Shin Liepājas simfoniskā orķestra diriģentam Atvaram Lakstīgalam šajā koncertuzdevumā iedalīja cienījamo tamadas lomu. Te nu izpaudās ne vien viņa profesionalitāte, bet arī sirsnīgā personība. Iespējams, daudz gruzīniskāks efekts būtu bijis, ja tamadas praktisko lomu, dzīru vadīšanu piešķirtu, piemēram, Busulim. Lakstīgalam kā orķestra un mūzikas vadītājam idejiski šīs tēls gan ļoti piestāvēja. Diriģenta vadībā arī skatītājiem bija iespēja pabūt daļai no vakara dzīrēm, iemiesojoties mūžīgajā flirta tēmā, dziedot kādas tradicionālās gruzīnu tautas dziesmas fragmentus. Dziesmas tekstā vīri prasmīgi centās pieglaimoties sievām, bet sievas spītīgi atteica viņu centieniem. Šī daļa sakāpināja muzikālo dzīru jautrību un draudzību. Pēc šīs koķetās gleznas” diriģents citēja vārdus: Vai tiešām izkalta asinis mūsu vīros? Vai tiešām izžuva asaras mūsu sievu acīs?” Pēc šiem vārdiem sekoja vētraina, emocionāli spēcīga un mazliet sāpju pilna daļa, kurā sasummējās viss iepriekš piedzīvotais sāpīgais, patiesais, neizbēgamais, kā arī cerība uz gaišo un skaisto. Un izskaņā, gaisā vēl virmojot piepildītam klusumam, vārdi: Tādēļ neizžuva mūsu sievu asaras...”. Pēdējā daļa bija arī paskaidrojums visam tam, kas tika spēlēts iepriekš, viss šis dažādais kokteilis, meistarīgi mijoties latviešu spītam un mieram ar gruzīnu degsmi un spēku. Te var vilkt paralēles ar mums līdzīgi piedzīvotām emocijām vēstures kontekstā un abpusēji uzsist pa plecu, solot mūžīgu atbalstu. Koncertuzveduma noslēguma daļas raksturs bija tas, ko gaidīju visu koncertu. Iespējams, G. Kančeli un The Shin radītā mūzika bija ar zināmu ieturētību, slāpējot visspēcīgākās, gruzīniem tipiskās emocijas, tās mazliet atbrīvojot tikai pašās koncertuzveduma beigās.

Ja ievērojāt, tad manā aprakstā gandrīz neparādījās latviskā tēla pieminējums šajā koncertuzvedumā. Mūzikas materiāla pamatā bija Gijas Kančeli un The Shin kompozīcijas. Paši gruzīni to izpildīja atbilstoši viņu mūzikas raksturam. Un latviešu loma bija tikai izpildītāji – orķestris un vokālisti? Vienīgā latviskā atkāpe bija tas, ka viņu izpildījums nebija tik gruzīnisks”, kuru gan prasītos uz šīs gruzīnu radītās mūzikas fona. Tātad, no latviešu puses netika sasniegts gruzīnu raksturs, kā arī neparādījās nekas tipiski latvisks. No vienas puses, viņi nebija pilnībā vienoti stilā, kas varbūt pat ir vēlams, blakusnostatot divu valstu kultūras, bet no otras puses, šīs atšķirības nebija pietiekami spilgtas un sadzirdamas, lai pamanīt kontrastu.

 Grupas The Shin nosaukums tulkojumā nozīmē ceļš mājup”, jeb došanās mājup” un jāatzīst, ka tas viņiem izdevās, sajūtās gruzīnus atvest savās mājās. Pats Gija Kančeli bija pagodinājis ar savu klātbūtni un atradās skatītāju vidū. Nez, kādas sajūtas viņā raisījās, klausoties šo pirmatskaņojumu? Pafantazējot, varbūt pēc šiem mājup vedošajiem Neparastās izstādes” iespaidiem, ejot ārā no Rīgas Kongresu nama viņam varēja būt pārsteigums ieraudzīt Rīgu, nevis kādu Tbilisi nomali.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu