Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

10. MAR Komentēt

BĒRNIEM – NĒ!

Koncerts “Saulrietu violetās ērģeles” festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 7. martā Rīgas Domā. Piedalās Kristīne Adamaite (ērģeles), Elīna Endzele (sitaminstrumenti), Oskars Petrauskis (alta saksofons), Mārtiņš Circenis (klarnete), Dita Krenberga (flauta), Ints Dālderis (klarnete), Vidzemes kamerorķestris, diriģents Andris Veismanis.

 
Orests Silabriedis, žurnāls “Mūzikas Saule”

Vērtējums * * * *

Pretēji visiem pareiza teksta noteikumiem sāksim ar negatīvo: vislabākais jaundarbs (pēc šo rindu autora domām) koncertā bija Ilonas Breģes opuss, un tā baudīšanu neglābjami sabojāja vairāki mazļaudis. Ideālā gadījumā koncerta rīkotājiem vajadzētu uzņemties rūpes par to, lai mūziku varētu klausīties netraucēti, ja jau pašiem vecākiem nepielec. Ne-ideālā gadījumā (t.i., svētdien) par to parūpējās koncerta apmeklētāji, tiesa, tuvu gabala (un pacietības) beigām. 

Tagad par mūziku. Ilonas Breģes “Zvanu mūzika” lieliski sasaucās ar LJMD mākslinieciskā vadītāja un Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījuma “Trīs laivā” iniciatora Kristapa Pētersona redzes bildēm, klausoties nosaukto radioraidījumu – tas skanot kā datorspēle par latviešu mūziku (diez kurš bija raidījuma signālu un starpsignālu mūzikas autors?!). Ilonas Breģes darba aktīvais posms arī atgādināja datorspēli, kas viegliem soļiem un mazliet noslēpumainu, lokanu taku izvadā pa Rīgas baznīcām agrā svētdienas rītā. Katras baznīcas tornī kāds mīklains sejs, ikkatrā fasādē kāds ķeburains dīvainis. Ašajai pastaigai seko balva – brīdis miera ar retām zvanu atskaņām. Šis datorspēles un meditācijas apvienojums Latvijas ērģeļmūzikas kontekstā patīkami tuvojas Marģera Zariņa dotajiem spēles noteikumiem – ir gan ašums un atraktivitāte, gan arī telpa pārdomām. Mūsdienīgi un noderīgi.
Auss ar labpatiku pieķērās arī Anitras Tumševicas veikumam “Sentence I”. Nezinu, kā ar gaisa un bezgaisa koncepcijām, gara acu priekšā veidojās pavisam cita aina – kalnraču darbs virzienā no dzīlēm uz virspusi (iespējams, rokot sapņus – skat. Endes “Bezgalīgo stāstu”). Ļoti saistošs, mērķtiecīgs izklāsts, pievilcīgs skaniskums; tik vien, ka vēstījums (ja tāds bij paredzēts) palika pusmastā. No žanriskā viedokļa lielisks darbs, no saturiskā – diskutējams.
Mazāk imponēja Indras Rišes un Selgas Mences jaundarbi. Indras Rišes darba “Šamanis pilsētā” kvalitātes noteikti labāk atklājās ierakstā, ko noklausījos nākošajā dienā. Koncertā dzirdētais atstāja vienveidīguma un bezsaturiskuma iespaidu, un to, ka tā gluži nav, maskēja baznīcas akustika. Iespējams, pareizi būtu uztvert šo mūziku kā epizodi no kāda plašāka informācijas lauka, taču piekļuve šim laukam nav vis katram dota. Turklāt arī pēc ieskaņojuma noklausīšanās netapa skaidrs, kāpēc darbs bij ar pauzi jāsadala divās skaniski un saturiski gandrīz vienādās daļās?
Selgas Mences opusam “Straumes un tilti” izvēlētais motīvs ar augšupejošo mazo sekstu (tā kā drusku iz Raimonda Paula, Nino Rotas vai Sviridova) ļoti pateicīgs imitāciju kaskādēm, opuss izrakstīts profesionāli nevainojami, taču iespaidu mazināja gan tā pārmērīgais garums, gan kopskaņa – marimba, klarnete un ērģeles trijos dažādos skaņojumos bija nopietns dzirdes pārbaudījums.
Īsi par pārējiem darbiem. Uģa Prauliņa sveiciens progresīvā roka laikmetam Fantasia rustica visumā atstāja simpātisku iespaidu (vai beigas tomēr nebij drusku par pompozu puķu bērnu stilā ieturētajam vēstījumam?). Marģera Zariņa skaistais un apcerīgais Divertisments mazliet zaudēja ne viscaur nevainojama ritmiskā aspekta dēļ (iespējams, artikulācijā un pulsējumā galēji barokāla attieksme pret šo mūziku precīzāk noraidītu tās saturu klausītājam, taču tas varbūt subjektīvi). Santas Bušs rotaļas ap kanēli un marimbu La cannelle nesagādāja spilgtu pārdzīvojumu. Kā etīde, varbūt arī kā konkursa darbs tas būtu pieņemams. Taču kā koncertnumurs – ar intermēdijas nozīmi. Tiesa, svētdienas vakara kontekstā – programmas pareizā vietā un laikā.
Mūziķiem visiem – uzslava. Arī koncerta rīkotājiem par šādas programmas iniciēšanu. Protams, viena lieta ir koncepcija, pavisam cita – tās īstenojums. Taču no tās vietas, kur sākas uzrunāto komponistu daiļrade, atbildība pārceļas tikai un vienīgi uz skaņražu sirdsapziņas. Un koncerts top par šībrīža Latvijas mūzikas situācijas diagnosticēšanu. Cerams, festivāls kopumā uzzīmēs pietiekami pilnīgu šo ainavu.
Nujā, un “Saulrietu violetās ērģeles”, saprotams, nebūtu iespējamas bez Kriša Salmaņa brīnumskaistā videoaudekla. Brīžos, kad mūzika aizplūst gar ausīm, ir kur aci piesiet – māksla spilgta, bet neuzbāzīga.
 
 

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu