Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

10. MAR Komentēt

SAULRIETA EMOCIJAS LATVIEŠU MŪZIKĀ

Koncerts “Saulrietu violetās ērģeles” festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 7. martā Rīgas Domā. Piedalās Kristīne Adamaite (ērģeles), Elīna Endzele (sitaminstrumenti), Oskars Petrauskis (alta saksofons), Mārtiņš Circenis (klarnete), Dita Krenberga (flauta), Ints Dālderis (klarnete), Vidzemes kamerorķestris, diriģents Andris Veismanis.

 Zane Prēdele, muzikoloģe

 Vērtējums * * * *

 

Salīdzinot festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas pirmo divu vakaru radikāli atšķirīgās koncertvides, jāsecina, ka tieši telpa var savīt un uzjundīt emociju paleti kā īpatnu nokrāsu tai laikmetīgajai skaņu pasaulei, kas vienmēr būvējas no jauna, iezīmējot nemitīgi atvērtus un saistītus horizontus. 7. marta vakarā Rīgas Domā klausītāji diezgan kuplā skaitā bija liecinieki videokoncertam/izrādei “Saulrietu violetās ērģeles”, kura mākslinieciskās ieceres vēstījums (K. Pētersona teksts) bija atšifrēts gana iejūtīgi un īsi – neskartās dabas nepieradināmais skaistums, īstens dvēseles instruments ir vienīgi ērģeles, programma vēstī par dabu un laukiem, pilsētu un cilvēka dvēseli. 
Septiņi latviešu skaņražu opusi un Kriša Salmaņa video māksla ar hipnotiski lēni mainīgo saulrieta attēla struktūru uzliktajā lielekrānā koncerta gaitā tiešām vedināja uz apceri un iekšējas laikizjūtas transformēšanos, tomēr pavadītā pusotra stunda telpas pustumsas apstākļos neaizgainīja priekšstatu par krāsainu latviešu mūzikas vakaru. Tātad idejas īstenojums nenoliedzami vērtējams kā veiksmīgs un katra individuālais pienesums ar svarīgu zīmi vērtējams. Mākslinieciski kvalitatīvi brīži mijās ar (Latvijas apstākļos) interesantiem kompozīciju sastāva un izvietojuma risinājumiem, dažas neveiksmes noteica Rīgas Doma akustikas specifika un instrumentu īpatnības.
Koncerta prelūdiju veidoja Ilonas Breģes “Zvanu mūzika” ērģelēm un sitaminstrumentiem (2010), pasaules pirmatskaņojums Kristīnes Adamaites un Elīnas Endzeles lasījumā, kas caur zvanu tembra un tam pieskaņotiem ērģeļu reģistriem meklēja un atrada savas simboliskās noskaņu izpausmes nepretenciozi un plūstoši. Emocionāli daudzšķautņaināk un, iespējams, pat nebēdnīgāk abas minētās mākslinieces varēja izpausties Marģera Zariņa trīsdaļīgajā Divertismentā ērģelēm un timpāniem (1983), rādot komponista stila ierasto neviendabību, uzsverot kompozīcijas mazliet vecmodīgo, naivi līksmo intonāciju cikla otrajā, trešajā daļā un timpānu instrumenta kolorītu dažādos raksturos un dinamikas gradācijās. Jāatzīst, ka koncerts “Saulrietu violetās ērģeles” diezin vai būtu varējis iztikt bez šī atraktīvi artistiskā opusa “iz pagātnes lādes”. Ar izcilu tembra kvalitāti Uģa Prauliņa sacerējuma Fantasia rustica (“Lauku fantāzija”) pirmajās taktīs jau sevi pieteica saksofonists Oskars Petrauskis, un ansamblī ar Kristīni Adamaiti U. Prauliņa 2008. gada opuss ieguva sirsnīgi emocionālu un dejiski vieglu vēstījumu, kas formas ziņā šķita ļoti saliedēts. Santas Bušs skaņdarbs La cannelle marimbai solo (2007) koncerta gaitā iezīmēja strauju pavērsiena punktu. Skaņdarbā manifestēta pilnīgi cita skaņas estētika, atšķirīgs kompozīcijas formas process un solista atbildība, pārradot partitūras notis skaņās, kas ievibrējas un sāk dzīvot konkrētās telpas gaisā gluži kā autore aprakstījusi kanēļa dziļo noslēpumu anotācijā. Elīnas Endzeles akustiskā interpretācija skaņdarbam, spēlējot no Rīgas Doma altāra daļas labās puses, vainagojās ar vislabākajiem panākumiem, atklājot gan skaņdarba dramaturģiskās iezīmes, gan instrumenta tehniskās iespējas, kas kopumā raisīja klausītāju nedalītu uzmanību ļoti laikmetīga opusa eksistencei marimbas repertuārā latviešu mūzikā. Komponistes Selgas Mences 2010. gada opuss “Straumes un tilti” klarnetei, marimbai un ērģelēm arī pretendē uz ļoti oriģināla un profesionāli izteiksmīga jaundarba statusu, bet diemžēl šoreiz neveiksmīgu to darīja Rīgas Doma ērģeļu un marimbas instrumentu skaņojumu nesakritība, kuru vidū vēl ieplūda Mārtiņa Circeņa klarnetes skaņojums, un smalkākas dzirdes īpašniekam šī sacerējuma noklausīšanās varēja sagādāt neizpratni, kāpēc vienoto intonāciju straumes un tilti trim Rīgas Doma telpā izvietotajiem instrumentiem ik pa laikam ir tik aptuveni un patiesībā nesavienojami…, bet muzicēšanas kvalitāte teicama.
Tuvojoties koncerta izskaņai, Rīgas Doma altāra daļā muzicēja Vidzemes kamerorķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā, un kopā ar solistiem pasaules pirmatskaņojumus piedzīvoja divi 2009. gada jaundarbi kamerorķestrim – Indras Rišes “Šamanis pilsētā” flautai, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem, kā arī Anitras Tumševicas “Sentences I” flautai, klarnetei un kamerorķestrim. Ditas Krenbergas solo spilgtais temperaments, kā arī orķestra krāšņā faktūra, īpaši ritma ostinato tehnika un Vidzemes kamerorķestra atraktīvais spēles stils I. Rišes opusā diemžēl neizrādījās pietiekoši komponenti, lai “Šamanis pilsētā” tiešām kļūtu par dramaturģiski spēcīgu un stilistiski individuālu vēstījumu. Šīs programmas kopainā jaundarbs iezīmējas kā eksotiskas svītas divas ainas, kurām vēl prasītos turpinājums un noteikts atrisinājums, nevis vērojums. Savukārt A. Tumševicas “Sentences I”  ir pirmais nozīmīgais autores skaņdarbs koncertžanrā, sniedzot iespēju diviem solistiem Ditai Krenbergai (flauta) un Intam Dālderim (klarnete) ne tikai veidot tembru dialogu un savstarpēji krasu intonāciju replikas, bet būt kādas lielākas idejas daļiņai. Ir šaubas, vai tematiski un tehniski sarežģītā orķestra partitūra un solistu alter ego partijas(orķestrī izmantota basa flauta un basa klarnete) nerada pārāk lielu kompozicionālu sablīvējumu vienotai koncepcijai, lai arī tā bijusi iecerēta kā atspoguļojums cilvēku nodarītajam postam ekoloģijā. Komponiste tiekusies drāmas ekspresijai izmantot kvantitatīvi plašu līdzekļu arsenālu, bet iespējams, ka to pašu var panākt ar reducētu klāstu un koncentrēšanos uz spēcīgāku katra tematisma individualizēšanu. Opuss būtu pelnījis atkārtotu atskaņojumu, bet tad jāizvēlas varbūt kādas citas koncertzāles akustikas nosacījumi, lai garām nepaslīd kāda būtiska detaļa, kādas ritma figūras “iecirtiens”.
Paralēli dzirdētajai mūzikai kā spilgti šī koncerta iespaidi atmiņā palikuši agrāk nemanīti atskaņotājmākslinieku milzu ēnu silueti uz Rīgas Doma baltajām sānsienām un griestu velvju zīmējumi, kas acīgam vērotājam izgaismojas kā lokanu čūsku spēles. Neapzināti vai tīši ieviesti, šie mazie momenti vērsa uzmanību uz gaismu mākslinieka Pētera Brīniņa līdzdarbošanos koncerta radošajajā komandā, veidojot gaismas režiju latviešu mūzikas vārdā.
 

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu