Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. MAR Komentēt

PILNGADĪBAS SVĒTKI PIETICĪBĀ

XXVIII Liepājas Pianisma zvaigžņu atklāšanas koncerts un solovakars “No Baroka līdz Romantismam”  7. un 8. martā Liepājas teātrī.

Artūrs Kupjanskis, mūziķis
 
Vērtējums * * * *

Šogad Pianisma Zvaigžņu festivāls izskan jau astoņpadsmito reizi. Kā jau tas parasti notiek, ieejot lielajā dzīvē, jebkurš pusaudzis var justies brīvāks, taču tiek uzticēta aizvien smagāka atbildības nasta, kas mijas ar pārmaiņām. Un pārmaiņas jau ir klāt! Vispirms jāapsveic Liepājas simfoniskais orķestris ar Valsts orķestra statusa iegūšanu. Bez tam nav noslēpums, ka galvenais diriģents Imants Resnis ar šī gada janvāri orķestra zizli stafetē nodevis Atvaram Lakstīgalam. Taču par festivāla saturu vēl jāpateicas I. Resnim un viņa orķestra administrācijas komandai.

7. martā ierados Liepājas teātrī pirms koncerta sākuma ar laika rezervi. Kā jau ierasts, devos iegādāties pasākuma programmu, bet, nokļuvis pie informatīvajiem galdiņiem secināju, visa informācija ir izsmelta. Galdiņi stāvēja tukši ar laipnām teātra gidēm pie sāniem. Kad vaicāju pēc programmiņas, man paskaidroja, ka nākamajā dienā noteikti būs pieejamas mazās informatīvās grāmatiņas. Nedaudz pabrīnījos, bet tikai dienu vēlāk – pirms nākamā koncerta sapratu, kas par lietu. Izrādās, ka šogad programmiņas var dabūt par “paldies” (ieskaitot PVN). Sapratu, ka svētdienā pirms manis bija ieradušies ļoti daudz pateicīgu cilvēku. Nomierināja fakts, ka vismaz programmas pieteicējs tomēr koncertā būs, un viņam kāds pateiks paldies tikai tad, kad koncerts būs izskanējis.

Pirmā zvaigzne, kas svētdienas vakarā “uzlēca”, savu gaismu sākusi izstarot Japānā. Tā bija Akiko Ebi. Viņas sniegumā skanēja L. van Bēthovena Trešais koncerts klavierēm ar orķestri. Nezinu, vai tas ir mīts, bet manā personiskajā pieredzē tā ir patiesība, ka mākslinieki no Āzijas pasniedz klausītājam savādāk interpretētu vecās Eiropas mūziku. Neiegrimšu detaļās konkrēti par šī darba interpretāciju. Tāpat arī Činsangs Li no Dienvidkorejas radīja vien formālu iespaidu, atskaņodams V. A. Mocarta 21. klavierkoncertu Do mažorā. Šajā gadījumā raksturošu to kā nelielu dvēseles trūkumu izpildījumā.

Noslēdzošā svētdienas vakara zvaigzne bija latviešu jaunais mākslinieks Reinis Zariņš. Kad noklausījos, kā viņš pārvalda melnos un baltos, guvu apstiprinājumu šim izslavētajam talantam. R. Zariņš spēlēja Jāņa Kalniņa Klavierkoncertu. Nespriedīšu par mūzikas kompozīcijas tehniku – tas lai paliek muzikologu pārziņā, taču šāds skanējums, manuprāt, ir raksturīgs 20. gadsimta trimdas latviešu mūzikai. Klavierkoncerta lēnā daļa ar tautasdziesmas “Saulīt` tecēj tecēdama” variācijām. Par mūzikas raksturu stāstu, jo uz skatuves notika dažādi neparedzēti brīnumi. Kādā kulminācijas vietā, kad orķestrim jāspēlē ff tutti, no apslēptajām griestu dekorācijām atdalījās nezināms riņķim līdzīgs priekšmets un, skaļi grabot, nokrita uz grīdas. Vai aizskatuves darbinieki bija saderējuši, kurš trāpīs precīzi virsū fagotam? Pēc šī atgadījuma mūzika drīz vien kļuva mierīgāka, un sākās klusā, sērīgā latviešu tautasdziesma. Orķestra mūziķi valdīja smaidus, bet R. Zariņš turpināja iesākto, nepievēršot neparedzētajām skaņām uzmanību. Par to prieks. Pianists ļoti meistarīgi šķetināja dažādus savērptus gājienus un ar smalkumu attiecās pret visām detaļām – piemēram, tādām kā tikko dzirdamai skaņai miera posmos, vai arī precīziem un konkrētiem skaņu virpuļiem dažādu saturisko kulmināciju virsotnēs. Bija patīkami vērot kā R. Zariņš ar visu ķermeni “piepalīdz” klausītājam sajust mūziku. Ja salīdzinātu, tad mīmika un attiecīgas skatuves kustības pietrūka Činsangam Li. Jāpiemin, ka muzikālajā ķermeņa valodā starp iepriekš festivālos redzētajiem māksliniekiem, manuprāt, nepārspēts paliek Aleksandrs Palejs, kurš uzstāsies piektdienas un sestdienas koncertos.
 Pirmdien, 8. martā – solovakars. Saņēmu programmiņu. Tā bija kā pirmais pieticības signāls – krīzes laikā kļuvusi plānāka, pat gribas teikt tievāka un satur diezgan īsu, kodolīgu informāciju par festivāla dalībniekiem. Labais tonis pieprasa, lai es to vārdu, kas sākas ar “k” vairāk neizmantotu – turpmāk tas tiks aizvietots ar kādu zināmu frāzi. Runājot par pieticību, ir ļoti labi pamanāma milzīgā fermāta uz pauzes jeb trīs dienu pārtraukums starp festivāla pirmajiem un noslēdzošajiem koncertiem (kas pēdējos gados nebija novērojama). Īsumā pārējās izmaiņas: džeza mūzika šogad neskanēs, Graudu ielas solovakari pārcelti uz teātri (tas ir pluss – labāka zāle). Vēl jau varētu runāt, piemēram, vai plaisa griestos virs teātra skatuves ir īsteni estētiska, vai to neviens nav pamanījis, vai arī valstī notiek “paši zināt, kas” un nav līdzekļu, lai savestu kārtībā zāli. Tomēr pievērsīšos skanošākām tēmām.
Klausītājiem minētajā solovakarā pieejams tikai parteris. Uzstājās tie paši mākslinieki, kas aizvadītajā koncertā. Pieminēšu vienu ļoti jūtamu Akiko Ebi J. S. Baha Trešās sol minora angļu svītas interpretēšanas paņēmienu. Viscaur dzirdēju iestudētus salēninājumus un noapaļojumus tajās vietās, kur noteikti vajadzēja skanēt metronomiski motoriskam ritmam. Pēdējais minētais it kā ir tradicionālā izpratne par J. S. Baha daiļrades izpildījumu, kas pēc A. Ebi domām bija jāaizstāj ar cita veida muzikālajiem izpildījuma paņēmieniem.
 Savukārt, Reinis Zariņš klausītājiem piedāvāja noklausīties F.Lista In festo Transfigurationis Domini Nostri Jesu Christi S. 188 un Nuages Gris – sonāti klavierēm si minorā S. 178. Lieki bilst, ka F. Lists pianistiem atstājis sarežģītu muzikālo materiālu, kas iestudēšanas procesā sagādā galvas un pirkstu sāpes izpildītājam. Ja vien tā nebija kāda optiskā ilūzija, tad no balkona saskatīju, ka R. Zariņam ir ērtas pianista rokas ar gariem pirkstiem. Savā ziņā tas varētu atvieglot instrumenta spēles procesu. Atkal jāsaka labi vārdi par latviešu pianista muzikālo izjūtu. Gribu uzsvērt, ka šī nav savdabīga reklāma kā to visā “paši zināt, kad” laikā pieņemts atkārtot malu malās – novērtējiet [pērciet] Latvijas preci tikai tāpēc, ka tā ir no Latvijas. Atmetot jebkādu provinciālismu, varu apgalvot, ka arī solovakarā R. Zariņš prata savienot prātu, emocijas un tehniku vienā veselumā – mūzikā. Tas arī varētu būt universālais muzikālā baudījuma priekšnosacījums. Ja trūkst kāda no sastāvdaļām, veidojas tikai skaistas skaņu secības. Un tad arī rodas cilvēkiem uz mēles vēl kāda dzirdēta frāze: “Klausījos, bet man pietrūka…”.
 

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu