Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. MAR Komentēt

VASARAS STĀSTI

Koncerts/ izrāde  “Vasaras stāsti” festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 9. martā Spīķeru koncertzālē. Piedalās Latvijas Radio kora grupa, diriģents Kaspars Putniņš, Antra Bigača (mecosoprāns), Agnese Egliņa (klavieres), aktieris Juris Bartkevičs, mākslinieki Una Leitāne, Atis Kampars, pasākuma veidotāji – “Telēķis ar panĶokiem”

Aija Kupjanska
 
Vērtējums * * * *

Šogad par festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas centrālo personību izvirzīts komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš. Viņa daiļradei raksturīgā daudzpusība un spēles prieks spilgti atklājās 9.marta koncertā/izrādē Spīķeros. Vispārējā pasākuma koncepcija neļauj to nodēvēt tikai par koncertu vai tikai par izrādi. Arī jēdziens “muzikālā izrāde” tomēr neiederētos, jo īsti “zariņiskā” rotaļībā šeit apvienojas mūzika, vizuālā māksla un aktierspēle. Manuprāt, par veiksmīgu jāatzīst Kultūras akadēmijas jauno režisoru apvienības “Telēķis ar panĶokiem” iesaistīšana (Māras Ķimeles režijas kurss) koncerta/izrādes veidošanā. Režijas darbs gan patīkami iesildīja klausītājus pirms koncerta, gan organiski vijās cauri darbu atskaņojumiem. Lielākais pluss bija tās pārdomātajā samērībā, jo apkārtējās darbības (bezpajumtnieku uguns aiz loga u.c.) nenomāca un nenovērsa uzmanību no galvenā – latviešu komponistu mūzikas atskaņojumiem.

Koncertu iesāka un noslēdza divi pasaules pirmatskaņojumi – Sabīnes Ķezberes “Mājas vieta zaļā mežā” vokālai grupai, klavierēm un aktierim un Andra Vecumnieka “Viduslaiku mistērija” (Musica campana) mecosoprānam, aktierim un klavierēm. Abi darbi balstīti uz Marģera Zariņa literārā darba “Vienas vasaras stāsti” iespaidiem. Ar to līdzības abu opusu starpā arī noslēdzas. Sabīnes Ķezberes darbs Latvijas radio kora grupas (diriģents Kaspars Putniņš), Agneses Egliņas (klavieres) un aktiera Jura Bartkeviča atskaņojumā ieveda klausītāju sanošā, pakšķošā un viscaur dzīvā, elpojošā meža pasaulē. Skaņdarbam cauri vijās dzirkstošais Marģera Zariņa humors, ko komponistei veiksmīgi izdevies iedzīvināt savā mūzikā, tomēr neaprobežojoties tikai ar literārā teksta ilustratīvu atspoguļojumu. Otrs pirmatskaņojums bija izvēlēts kā muzikālā vakara noslēgums. Lai gan darbs balstīts uz jau agrāk izveidotu kompozīciju, tajā paustā doma bija visnotaļ aktuāla. Antras Bigačas (mecosoprāns), Agneses Egliņas un Jura Bartkeviča izjusto skaņdarba interpretāciju papildināja dažādu Latvijā un pasaulē pazīstamu cilvēku attēlu projekcijas uz zāles raupjās sienas. Pati skaņdarba muzikālā valoda jau bija pietiekami ekspresīva, apvienota ar attēlu projekcijām, tā, domāju, neatstāja klausītājos neizpratni par skaņdarba vēstījumu.
Vizuālie efekti papildināja arī Artura Maskata 2008. gadā izveidoto kompozīciju “Četras vīzijas ar Emīlijas Dikinsones dzeju” vokālajai grupai. Latvijas radio kora grupa Kaspara Putniņa vadībā skaņdarbu atskaņoja ļoti niansēti un saskanīgi. Klausoties darbu, publika varēja sekot līdzi arī krāsu triepienu veidotām abstrakcijām, kas līdzās mūzikai tika projicētas uz skatuves sienas. Līdzīgi paņēmieni, mūzikas klausīšanos papildinot ar vizuālu gleznu veidošanu, piemēram, izmantojot smiltis un roku veiklību, šajā gadījumā ar datora palīdzību, šķiet pēdējā laikā kļuvuši par iecienītu parādību dažāda mēroga koncertos. Varbūt kādam spilgtais vizuālais fons varēja novirzīt domas no mūzikas baudīšanas, bet krāsu izvēle (īpaši violets) likās atbilstoša Artura Maskata darba raksturam.
Koncerta/izrādes centrālo daļu veidoja šī gada festivāla izvirzītā pagājušo laiku komponista Marģera Zariņa radītais cikls mecosoprānam un klavierēm “Sudrabota gaisma”, ko atskaņoja Antra Bigača un Agnese Egliņa. Lai gan cikls sacerēts krietni pirms pusgadsimta, tā skanējums veiksmīgi iekļāvās starp mūsdienu latviešu komponistu darbiem. Arī šo skaņdarbu, tāpat kā Maskata darbu, papildināja vizuālas kompozīcijas. Tā kā vizuālie efekti bija izmantoti jau iepriekšējā skaņdarba laikā un to veidošanā radās arī dažas tehniskas problēmas, šoreiz tas sāka nedaudz traucēt.
Kopumā koncerts/izrāde atklāja jaunu koncepciju muzikālu pasākumu veidošanā, kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi sasaucās gan ar šī gada izvēlēto centrālo festivāla personību Marģeru Zariņu, gan festivāla rīkotāju vēlmi Latvijas mūziku padarīt saprotamu pēc iespējas plašākam klausītāju lokam. Dažādu mākslas veidu klātbūtne nenomāca, tā bagātināja muzikālo baudījumu un sniedza publikai neierastāku koncerta apmeklējuma pieredzi.

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu