Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. MAR Komentēt

PAR VASARAS STĀSTU KONCERTU UN PANKOKIEM

(KĀ TEICA MANĀS LAUKU MĪTNĒS)

Koncerts/ izrāde  “Vasaras stāsti” festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 9. martā Spīķeru koncertzālē. Piedalās Latvijas Radio kora grupa, diriģents Kaspars Putniņš, Antra Bigača (mecosoprāns), Agnese Egliņa (klavieres), aktieris Juris Bartkevičs, mākslinieki Una Leitāne, Atis Kampars, pasākuma veidotāji – “Telēķis ar panĶokiem”

Ingmāra Balode, satori.lv

Vērtējums * * *

 

Priecājoties par vērienīgā jaunās mūzikas festivāla dažādajām norisēm, piekritu ne tikai klausīties, bet arī teikt dažus vārdus par otrdienas, 9. marta notikumu Spīķeru koncertzālē “Vasaras stāsti” – taisnību sakot, viss, ko festivāla veidotāji bija par šo notikumu rakstījuši un sacījuši medijos, lika spārnoties ar lielām cerībām ne vien uz koncerta pamata veidotājiem: komponistiem, Latvijas Radio kora grupas mūziķiem un atsevišķajiem izpildītājiem, bet arī uz tiem, kam bija paredzēts šo koncertu padarīt par izrādi – Māru Ķimeli un man dārgās Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru kursa apvienību ar lielisko nosaukumu “Telēķis ar panĶokiem”.
Jāteic, kauslīgo un visādi it kā atraktīvo Maskačkas bezpajumtnieku [tēlotāju] piederība šajā koncertā, “Vasaras stāstos”, Marģera Zariņa noskaņās man nākas apšaubīt visvairāk.
Kā tas iet kopā ar lielisko kora grupas izpildījumu Sabīnes Ķezberes komponētajā “Mājas vieta zaļā mežā..”, kā var noprast, īpaši šim pasākumam tapušo darbu, kur aktiera stāstnieka lomu vismaz ļoti ticami pilda Juris Bartkevičs, ievedot klausītāju gan zaļā dārzā, gan ciemiņu tīkami iztraucētās pēcpusdienas, humora ķekaru piekarinātajā Marģera Zariņa stāstā...

Personīgs atklājums: mūzikā man ilustratīvisms nepavisam netraucē; īpaši, ja tas skan TĀDĀS balsu un klavieru variācijās kā šajā darbā! Bet... kādēļ tie kauslīši salst pie ugunskura aiz loga? – jautāju gan sev, gan līdznācējiem, visi it kā esam kārtīgi dresēti dažādās [kultūras] augstskolās, visiem spēja nolasīt kontekstus, ķert zīmes, simbolus un post-mod-ernos un post-post-ernos kodus it kā taču asinīs, it kā ietrenēta... Bet nē, pēdējā brīdī iekšup ieaicinātie “vienkāršās, visvienkāršākās” tautas tēlotāji nekādu papildus jēgu manās acīs šai izrādei nerada, drīzāk lieki novērš uzmanību, amatieriski sadrumstalo un pauž bailes no nopietnības, kas tomēr pastāv un nav ne ar ko aizgaiņājama ne no Artura Maskata Emīlijas Dikinsones muzikālā teksta, ne no Andra Vecumnieka skarbās stilizācijas “Viduslaiku mistērija” (Musica campana) mecosoprānam, kas kaut kādu bērnišķu zīmējumu (par to tūlīt!) un skaņdarbu iepriekš radītā, drīzāk vasarīgā “mājas vietā” Spīķeru zālē ietriecas kā balts nopietns zibens un liek saprast – ar mani, klausītāju, aizvien tiek runāts kā ar saprātīgu būtni, jēgpilni arī. Šis skaņdarbs ļoti sabalsojās ar pirmo daļu, S. Ķezberes stāstu lasījumiem, – protams, ne jau satura diktēta, bet kaut kādā neskaidrotā veidā satikušies šie abi stāsti un tur koncertu kopā.
Tagad pievērsīšos uz ekrāna mūziķiem fonā redzamajiem zīmējumiem. Skaidrs, tā ir ar vārdu “Jaunais/ā/ie” iesākto norišu pasākumos jau pilnīgi neizbēgama sadaļa. Regulāra saskarsme EKRĀNU vietās, kur bez tā sensenos laikos iztika – no dzejas lasījumiem, kur brīžam vietā, brīžam ne, līdz Operas namam, piemēram Lielās Mūzikas balvas pasākumam (kur jēdzīgi tie klipi, nepārmetīšu, turklāt televīzijas translācijai tik vajadzīgi – izņemot to šausmīgi neveikli zīmēto Mūzikas balvu pašu – vizuālie pielikumi) – mani draud padarīt savās un citu acīs par kaut kādu “anahroniķi”, vienkārši koncerta un vienkārši cilvēka teksta un balss hronisti,  par tīram (NB! augstvērtīgi izmantotam!) medijam pieķērušos vecmodīgu mākslas baudītāju. Arī Latvijas Jaunās mūzikas dienu “Vasaras stāstu” pasākumā ekrāns mani tracināja, mirkli vilināja (strauji pārgāja), un ļoti traucēja. Manuprāt, redziet, koncepcija ir ārkārtīgi nepieciešama, apvienojot divus mākslas veidus ar trešo: es domāju video mākslu, dzīvo zīmējumu un mūziku. Jo mūzika zina, kurp tā iet, bet zīmējums, vismaz koncertā risinātais – nezina. Un tas var būt fascinējoši, bet var būt arī neveikli, ja zīmējums cenšas kā nebūt aulekšot līdzi mūzikas dinamikai, nenesot pats savu vērtību, kur nu vēl koncepciju. Tieši tā, īpaši Marģera Zariņa gaišajām un teju tik saldajām kā smarža dziesmām skanot, notika “Vasaras stāstu” koncertā. Taču vienmēr jau var aizvērt acis, un aizskanēt dzejniekā, kas gribēja (ļoti kontemporāli) būt par prezidentu un ko tik vēl ne, bet redz, no viegliem taureņiem un ziediem nebaidījās, un kopējo viņa darbu vēstījumu, tāpat kā Marģera Zariņa darbu vēstījumu, šādas vieglas lietas nekompromitēja it nemaz, un tā nu rakstīja un dziedāja – bez zīmējumiem piesegam, bez bailēm, ka par saldu un nesapratīs. Ja reiz uz skatuves ieceres ietvaros iestājusies vasara, bez papildu akcentiem saprotami kļūst visvieglākie stāsti.
Ar nepacietību gaidu pārējos festivāla koncertus, tik dažādus, tik pacilājošus kopējā noskaņā un mūziķu sniegumos.
 
 


 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu