Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

14. MAR Komentēt

DĀRZIŅŠ UN IZAICINĀJUMS SPĪĶEROS

Hermaņa Heses pasaka Emīla Dārziņa mūzikā 27. februārī Spīķeru koncertzālē. Piedalās aktieri Maija Apine un Kārlis Auškāps, solisti Gunta Davidčuka (soprāns), Inga Martinsone (mecosoprāns), Kārlis Rūtentāls (tenors), Gundars Dziļums (bass), pianists Aldis Liepiņš un Latvijas Radio koris. Režisors Uģis Brikmanis (režisors), diriģents Sigvards Kļava.

Zane Kreicberga, režisore
 
Vērtējums * * * *

 

Atzīšos uzreiz, ka par mūziku varu spriest tikai no “vienkāršā” klausītāja pozīcijas (esmu gan savulaik dziedājusi korī, un tas šajā koncertā man sagādāja papildus emocionālu baudījumu, atskanot “Nāru dziesmai”). Bet rakstīt “Mūzikas Saulei” mani uzaicināja laikam jau manas režijas pieredzes dēļ, jo šis bija neparasts koncerts, paši veidotāji to nodēvējuši par “muzikāli literāru vakaru”. Latvijas Radio koris un tā mākslinieciskie vadītāji Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš bieži meklē ceļu, kā mūziku padarīt par notikumu ne tikai dzirdei, bet arī citām cilvēka maņām, kā koncertu padarīt ne tikai klausāmu, bet arī skatāmu, sajūtamu, domājamu. Līdz ar to rodas definēšanas problēma – koncerta formāts tuvojas izrādei, bet klausītāji kļūst par skatītājiem...

Spīķeru koncertzāles paradokss ir tās principiālā nepiemērotība koncertiem (mūziķu vienīgā iespēja uziet uz skatuves ir caur skatītājiem; kopumā ap 150 skatītāju vietas, no kurām arhitektonikas dēļ redzamība zālē ir stipri ierobežota – nesošie balsti un neiespējamība veidot amfiteātra pacēlumu skatītāju vietām plašā balkona dēļ). Taču tieši šie acīmredzamie trūkumi liek koncertu veidotājiem būt īpaši radošiem un vairāk piedomāt pie koncertu režijas un pat scenogrāfijas (telpas iekārtojumu, pielietojumu, noformējumu), tādējādi, iespējams, veicinot jauna žanra attīstību. Skanējuma ziņā, šķiet, Spīķeru zāle ir pietiekami laba kamermuzicēšanai, bet pilnu kora sastāvu grūti iedomāties tajā dziedam. Iespējams, šis ierobežojums veicinājis režisora Uģa Brikmaņa brīnišķīgo atradumu – likt meiteņu balsīm “Nāru dziesmas” dziedājumā atskanēt neredzamām no tālienes, nemaz neienākot zālē.
Vakara dramaturģija ir labi pārdomāta un piesaista gan ar Emīla Dārziņa mātes maz zināmās biogrāfijas atspoguļojumu (kā viņa izdota pie nemīlama vīra, un kā viņa burtiski ziedojusies savam talantīgajam dēlam), gan ar ģeniālo atradumu – Hermaņa Heses pasaku “Stabules sapnis”, kas šķiet kā speciāli uzrakstīta Emīla Dārziņa mūzikai vai otrādi – Dārziņa dziesmas tik organiski iekļaujas pasakas sižetā, it kā būtu ar tādu nolūku sacerētas. Pirmajā daļā Dārziņa mātes likteni caur rūpīgi izvēlētu viņas atmiņu lasījumu mums izstāsta aktrise Maija Apine. Vietumis ieskanas Volfganga Dārziņa tautasdziesmu apdaru klavierminiatūras, papildinot emocionāli piesātināto mātes mīlestības dziesmu (jā, vienubrīd Maija Apine tiešām iedziedas savā zemajā “nepareizajā” balsī, taču man gribas visu viņas stāstījumu uztvert kā dziesmu – tik skaistu, aizkustinošu un neaprakstāmu kā viņas dēla “Minjona” vai “Teici to stundu, to brīdi”). Kad izskanējis satriecošais Marijas Dārziņas atmiņu fināls, kurā viņa sēž dēla kapā pie zārka gala un lūdz Dievu piedot to, ko viņa nepareizi darījusi. Turpmākajā vakara daļā mēs gremdējamies tīrā mākslas pasaulē. Uzveduma veidotāji atzīmējuši, ka “Dārziņa mūzikas mistisko, fascinējošo un valdzinošo valodu nav iespējams izskaidrot tiešā veidā, tās atklāšanai nepieciešama kāda paralēla līdzība”. Arī komponista traģisko likteni, visticamāk, nav iespējams izskaidrot. Tāpēc man ļoti veiksmīgs šķiet paņēmiens biogrāfisko fonu iezīmēt caur aizkustinošo Dārziņa mātes citējumu, bet paša komponista dzīves ceļu uzzīmēt caur Hermaņa Heses pasakas – līdzības “Stabules sapnis” lasījumu, kas caurvīts Emīla Dārziņa solo un koradziesmām.
Otrajā uzveduma daļā jautās tāda kā nervoza nots un savāds spriegums – gan pasakas stāstnieka Kārļa Auškāpa balsī, gan dažos dziedājumos. Pirmajā daļā uz vairumam skatītāju redzamās sienas tika tiešraidē projicēts mātes attēls (Maija Apine), bet otrajā daļā projekcija mulsināja ar neskaidru abstrakciju – no tās spīdēja prožektors (Saule? Mēness?) un brīžiem jautās ļoti miglains Kārļa Auškāpa sejs. Šķita, ka varēja jau nu kaut ko labāku izdomāt, ja reiz vispār ķeras pie video. Taču pēc tam izrādījās, ka tehniskas kļūmes dēļ videokamerai, kas vērsta uz aktieri, mainījies fokuss, un īstenībā skatītājiem būtu bijis jāseko Kārļa Auškāpa niansētiem vaibstiem, stāstot pasaku.
 Šī kļūme vismaz manā gadījumā maz ietekmēja kopējo koncerta uztveri, taču izraisīja galarezultātā komiskas pārdomas par video koncepciju šajā uzvedumā. Es mēģināju attaisnot miglaino attēlu ar dokumentālā (mātes) un literārā stāstu nošķiršanu.
 Nobeigumā vēl daži vārdi par Spīķeru zāli. Tajā veidojas savdabīga mājīguma atmosfēra, šķiet, ka esi ieradies draugu studijā, jo apskaņošanas pults novietota pašās labākajās (un redzamākajās) skatītāju vietās zāles centrā. Koncerta laikā iespējams vērot skaņu operatora un (šajā konkrētajā uzvedumā) diriģenta darbību, lai gan ne visos gadījumos iespējams vērot to, kas būtu jāredz, piemēram, solistu aiz staba, kuru nepārraida uz ekrāna. Spīķeru zāle ir izaicinājums koncertu veidotājiem – lai neaptrūkst radošas izdomas!
 
 
 
 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu