Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. MAR Komentēt

REKVIĒMS BEZ LIEKĀM SĒRĀM

Ilonas Breģes “Rekviēma” pirmatskaņojums 25.martā Rīgas Domā. Piedalās solisti Sonora Vaice (soprāns), Ingus Pētersons (tenors), Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas kamerkoris Ave Sol, Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga", diriģents Andris Poga.

Orests Silabriedis, “Mūzikas Saule”

Vērtējums * * * * * 

Daļu Ilonas Breģes Rekviēma dzirdējām 2009. gada 10. aprīlī (Lielajā Piektdienā) Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Kaut zinājām, ka būs turpinājums, tovakar nemaz nelikās, ka tas būtu bijis nepabeigts skaņdarbs – ļoti glīti un pabeigti izskanēja Kyrie un Gloria, kas noslēdzās ar apcerīgu Lacrimosa. Laikraksta "Diena" rubrikā "Mūzikas ābolu ķocis" toreiz rakstīju šādi:

"Ilonas Breģes Rekviēms rādīja krāsainas vitrāžu bildes daļēji 70. gadu rokoperas stilistikā un atstāja ļoti simpātisku, daudzviet arī spēcīgu iespaidu. Tembrālie atradumi (sevišķi pirmajā daļā) liecināja, ka komponiste labi iepazinusi pūtēju orķestri. Latīņu teksta traktējumam autore izvēlējusies vislabākajā nozīmē ilustratīvu pieeju, tādējādi tiek panākta nepieciešamā rituāla sajūta. Vitāls un ļoti saistošs ir šis darbs. Vietumis iebildumi pret latīņu valodas uzsvaru pārbīdi, kā arī ilustratīvajām sinkopēm. Drusku par klaju likās tautasdziesmas citāts Lacrimosa (radās sajūta, ka pienācis 14. jūnijs). Spoži un elektrizēti dziedāja Sonora Vaice. Ar interesi gaidīsim opusa turpinājumu."
2010. gada 25. martā Rīgas Domā bija iespēja pārbaudīt iespaidu noturīgumu un novērtēt darba pilnveidolu. Visupirms jāatzīst, ka jau zināmo mūzikas daļu bija tikpat interesanti klausīties, kā gadu iepriekš, turklāt pašreizējais vērtējums ir identisks toreizējam. Tiesa, 25. marta kontekstā nevajadzīga ir piebilde par 14. jūniju, jo nu ir skaidrs, ka šī mūzika (vismaz lielā mērā) veltīta izsūtītajiem. Tas gan nemazina ar kanoniskās sekvences Dies irae noslēguma daļas Lacrimosa asaraino tekstu noformēto latviešu tautasdziesmas "Ej, saulīte, drīz pie Dieva" citējuma plakanīgumu. Taču tā arī laikam vienīgā epizode, kas lec laukā no monumentālā, monolītā un vienlaikus gana krāsainā lieldarba (pirmā versija ilga pusstundu, viss opuss kopumā – vienu stundu un desmit minūtes).
Cita lieta – viduslaiku himnas Dies irae motīvs, kas caurvijas Rekviēmam. Šāda žanra mūzikā tā pieklājas. Savukārt soprāna ārijā Libera me gaumīgi atbalsojās ar Dies irae tekstu radītais autores oriģinālmotīvs. Un pēc tam – teju pārpasaulīgās instrumentālās repetīcijas! Teicams efekts. Libera me vispār gribas atzīt par mistiskāko un konceptuāli pārliecinošāko Rekviēma daļu.
Taču ne uz citu daļu rēķina. No aprakstošās "kritikas" viedokļa atļausiet nosauktas vēl dažas vērtības. Kyrie noslēgums, kur soprāns sabalsojas ar orķestri, kas skan gandrīz kā svilpaunieku koris, radot patīkami neakadēmisku etnisku, pat metafizisku sajūtu. Dies irae polifonā epizode, kurai piemīt simpātiska neobligātuma pieskaņa (polifonija nevis tāpēc, ka iederētos no formas viedokļa, bet gan lai radītu tekstam atbilstošo spriegumu). Sanctus jeb šajā gadījumā ļoti laimīgas mūzikas pacilājošais iedarbīgums vienkop ar viegli plakātisko Osanna, apgaroto Benedictus un atkal Osanna jaunā, vēl viļņainākā prieka kvalitātē. Oriģinālā ideja lūgšanu Agnus Dei veidot īsu, kompaktu un novietot to kā ikonu pirms izvērstās un klausītāju abstrahējošās beigu daļas. Rekviēms ir apjomīgs, un tā izskaņa – iederīgi izvērsta, apskaidrojoša un rāma. Koncertā likās, ka mūzikas ilgums ir pārmērīgs, taču klausoties ierakstu (kur Rīgas Doma akustiska tverta konkrētāk un tiešāk, nekā zem leģendārajām velvēm) ne mirkli nekas nelikās nepamatoti stiepts. Ilonas Breģes romantiskās, vietumis pat viegli popsīgās stīgas (Recordare jaukais meldiņš) arī šeit savlaicīgi satikušās ar racionālo aspektu, kas komponistes mūzikā vienlīdz spēcīgs.
Joprojām liels brīnums par pūtēju orķestra, šķiet, neizsmeļamo krāsu paleti, kas turklāt ausij maķenīt neierasta, tik ļoti silta un dziļa, pat viegli kosmiska. Protams, zinoši ļaudis teiks, ka par šādām krāsām neesot jābrīnās, tā teikt, visā pasaulē pūtēju orķestris (tas, ko sauc par symphonic band) ir krietni aprobēts simfonisks instruments, tomēr, vienalga, nenobrīnīties par toņu daudzveidīgumu un sireālajiem efektiem. Par Rekviēma atskaņojumu profesionālajam pūtēju orķestrim "Rīga" visaugstākā uzslava, tāpat arī Valsts akadēmiskajam korim "Latvija" un Rīgas kamerkorim Ave Sol. Solistes Sonoras Vaices sniegums bija ne tikai perfekts un dinamiski daudzveidīgs, bet arī svilinoši dedzīgs un saturiski precīzs. Augstākais punkts – Libera me neticami cilvēciskais rečitatīvs. Liriskā varoņa ampluā ļoti iederīgs bija arī Ingus Pētersons, turklāt bez pēdējos gados palaikam dzirdamajām vokālajām nepietiekamībām. Diriģents Andris Poga parādīja slavējamu prasmi uzbūvēt noturīgu un iespaidīgu skaņubūvi. Visi tempi vietā, visas dinamikas gradācijas pārliecinošas. Teicams veikums!
Rezumējot – Ilonas Breģes Rekviēms ir patiesi izjusta sakrālā mūzika, komponēta ar vērienu un saprašanu. Latviešu mūzikas kontekstā unikāls darbs gan tādēļ, ka pūtēju nevis simfoniskajam orķestrim, gan arī tādēļ, ka rekviēma žanrs Latvijas mūzikā nepieder pie bieži lietotiem. (Varbūt kāds lasītājs atminēsies, kurš vēl latvju skaņdaris komponējis rekviēmu ar kanonisko latīņu tekstu, un papildinās mūsu kopīgās zināšanas? Tik vien atgādināsim, ka pati Ilona Breģe 1997. gadā uzrakstīja Requiem brevis mecosoprānam un stīgu kvartetam.) Šā vai tā – ir tapis nozīmīgs un skaists darbs. Novēlēsim Ilonas Breģes Rekviēmam skatuves, nevis atvilktnes mūžu!
 
 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu