Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

01. APR Komentēt

LAIKMETĪGĀ DEJA AMFITEĀTRĪ JEB VISS APLAM LABI

 Horeogrāfes Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrāde “Aplam” Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 27. martā.

Dita Eglīte, dejas kritiķe
 
Vērtējums * * * * *

Šosezon Operas baletā notikusi laimīga satikšanās, kuras rezultātā tapusi izrāde “Aplam” – uz Jaunās zāles skatuves izveidotajā amfiteātrī divpadsmit trupas baletdejotāji laikmetīgās dejas valodā stāsta par sevi. Šis neierastais konteksts aizrauj, priecē, aizkustina un sniedz patīkamu gandarījumu.

Horeogrāfei Olgai Žitluhinai pēc iestudējumiem “Alise” un “Tik dēļ jums…” 2002. gadā šis ir trešais darbs Operas baletā. Taču tikai ar “Aplam” tā pa īstam Operas mājā ienākusi laikmetīgā deja, ar to saprotot dejotāju individualitātes (gan personības, gan ķermeņa izteiksmības) izcelšanu, balss un runātā vārda izmantošanu, dažādu mākslas jomu sintēzi un iefiltrēšanu uzvedumā, saspēli ar skatītāju, norises tuvplānu u.tml. Divarpus stundu garā izrāde ir dinamiska un emocionāli piepildīta ar Olgai Žitluhinai piemītošu paradoksālu humora izjūtu. Vienaldzīgu neatstāj dejotāju azarts un atklātība, ik pa brīdim atsedzot gan dejotāju ikdienas smieklīgo, gan dramatisko pusi.

Uzveduma radošās komandas spēle ar skatītāju sākas jau brīdi pirms izrādes. Jaunās zāles amfiteātrī iespējams nokļūt pa diviem ceļiem – ejot pa tradicionālajām kāpnēm (skatītājs nonāks stacionārajās sēdvietās) vai pa Operas darbinieku eju, kas atrodas pārejā no vecās ēkas uz piebūvi (skatītājs nonāks uz skatuves uzbūvētajās vietās). Abas skatītāju puses līdz izrādes sākumam atdala skatuves priekškars, it kā akcentējot gaidāmā pasākuma duālo eksperimenta garu – skatītāju gaida laikmetīgās dejas izrāde, bet baleta mākslinieku izpildījumā.

Zināms spēles elements gan ietverts jau iestudējuma nosaukumā, kuru katrs pirmajā mirklī iztulkos pa savam: kāds mēģinās virpināt domas par nepareizību, cits vārdā “aplam” ieraudzīs kaut ko apliecinoši lielisku. Skaisti šajā iestudējumā “spēlējas” arī scenogrāfija un gaismas (Igors Kapustins) – virs baltā dejas laukuma apļa dažādos augstumos iekārtas spuldzītes. Brīžiem tās deg pilnīgi visas, tad nervozi raustās, spuldzītes var izslēgt pavisam, bet atsevišķās epizodēs ar tām tiek izspēlēts arī kāds joks. Tā, piemēram, pirms sava solonumura Ringolds Žigis vairāku desmitu nedegošu spuldzīšu vidū vienu mēģina “iedegt”, bet skatītājam par pārsteigumu galu galā iedegas visas citas, izņemot to vienu. Savukārt, finālā, it kā apspēlējot solistu jeb “izredzēto” tēmu, vienu degošu spuldzīti Kristīne Kitnere paņem sev līdzi kā talismanu azotē… Tik ļoti šī kopā būšana mēģinājumos un nu tagad izrādē, acīmredzot, dejotājiem bijusi svarīga. Un par to nevar nedomāt, vērojot iestudējuma dalībniekus, starp kuriem bez jau pieminētajiem ir arī – Laura Grāvere, Juka Mijake, Laine Paiķe, Nataļja Lipska, Karīna Tarānova, Ringolds Žigis, Aleksejs Avečkins, Zigmārs Kirilko, Arturs Sokolovs, Žans Mergoļds un Aleksandrs Latišonoks.

Vēl pirms izrādes dejotāji ir it kā iejukuši starp skatītājiem, viņu nosacītais ielas ikdienas apģērbs daudz neatšķiras no skatītāju drēbēm, un, ja dejotāji nav pazīstami vaigā, diez vai dažu no viņiem var pamanīt. Piemēram, Arturs Sokolovs un Juka Mijake mīlīgi čubinās kādā no skatītāju rindām, nemaz neslēpjot arī savas privātās attiecības.

Kad atveras priekškars, balets un laikmetīgā deja, it kā saplūst. Trīs mēnešus šo dejotāju ikdienā sapludinātas būtībā nesavienojamas lietas. Katra darba diena baleta trupā sākas ar treniņu klasiskajā dejā, kas ir obligāts priekšnoteikums, lai dejotājs būtu formā un varētu piedalīties repertuāra izrādēs. Taču, lai pārslēgtos uz laikmetīgās dejas valodu pēc klasikas treniņa, ar vienu stundu ir stipri par maz. Lai ķermenis patiešām spētu “domāt” laikmetīgās dejas koordinātās, patiesībā vajadzīgi vairāki mēneši. Šo kontekstu pirms iestudējuma ir vērtīgi zināt. Tāpat pārdomas raisa – kuri tad no trupas vispār bija gatavi šim izaicinājumam. Iestudējumā redzami divpadsmit. Tie, kuri kopā ar horeogrāfi nonāk līdz gala rezultātam, apzinās sevi kā ieguvējus – no jauna iepazīti kolēģi, savs ķermenis, no jauna apzināta sava profesija, laiktelpas izjūta, un iedarbinātas jaunas muskuļu grupas. Ne velti pirms iestudējuma premjers Aleksejs Avečkins atzīstas, ka laikmetīgā deja māksliniekam, kurš līdz šim nodarbojies tikai ar baletu, līdzinās marsiešu valodai. Taču Avečkina skaistās rokas ir baudāmas arī šajā iestudējumā, viņa soloiznāciens pat atgādina atsevišķu mazu izrādīti kopējā iestudējuma audumā – ar baroka noskaņu mūzikā, izgaismoto krustu uz dejas grīdas un ekspresīvo atdošanos dejai, ļaujot uztvert viņu kā universālu dejotāju. Arī vienā no fināla epizodēm skaisti izspēlēta viņa tiekšanās uz (orķestra) bedri, kurā lēnām grimst visi pārējie dejotāji. Bet viņš ir ieāķējies gumijas trosē un nekādi netiek pie pārējiem, lai kā arī censtos. Turklāt atbildes, kāpēc tieši šāda mizanscēna, iespējamas vairākas!

Ja baletā gan mēģinājumos, gan iestudējumos viss tiek darīts, lai skatītājam nekas uz skatuves par sviedriem un asarām neatgādinātu, tad laikmetīgā deja ir nepastarpināts tuvplāns. Arī iestudējumā “Aplam” iespējams vērot dejotājus ne tikai pāris metru attālumā, bet katru no viņiem ieraudzīt gan jaunā plastikas, gan personības rakursā. Tādēļ izrādes sākuma daļā, kur spēles laukumā vērojami visi 12 dejotāji, šķiet, ka šo fragmentu varētu skatīties vismaz divpadsmit reizes. Taču izrāde nav nežēlīga – Olga Žitluhina, novērtējot dejotāju unikalitāti, katram no viņiem dod iespēju parādīties kādā soloiznācienā, kuru pamatā radījis pats dejotājs. Kaut arī šajos fragmentos vairāk vai mazāk iesaistās kolēģi, apliecinot nepieciešamību pēc otra saprotošā pleca un atziņu, ka tikai kopā ir spēks.

Kustību valodā baudu sagādā dejotāju līdzsvara izjūta, kas taču baleta māksliniekiem ir tik nepieciešama. Bet te stabilajam līdzsvaram piedāvāti jauni spēles noteikumi jeb jaunas ķermeņa kustību trajektorijas. Tā kā iestudējumā par horeogrāfes asistentiem strādājuši “Olgas Žitluhinas dejas kompānijas” dejotāji, izrādē atsevišķās ainās redzams arī kaut kas no šīs trupas rokraksta – piemēram, kolektīvā “bumsīšanās” pa apli, citam no cita impulsējoties jaunam satvērienam, kontaktam, kustībai, pacēlienam, atmiņā atsaucot iestudējumu “Un atkal par to pašu. I daļa”.

Savdabīgs baleta mākslinieku sniegumā ir balss izmantojums. Iekļaujot šādu elementu, ir skaidrs, ka konkrētos dejotājus neviens cits nevarēs aizvietot. Vai gan kāds cits “karaoki” varēs dziedāt kā Laura Grāvere vai fonu viņas “kautiņam” ar kolēģi, kad mikrofons ir Jukas Mijakes rokās, kura savā japāņu valodā dzied “Dāvāja Māriņa”? Starp citu, izrādē dzirdamas vismaz septiņas valodas – latviešu, krievu, baltkrievu, lietuviešu, angļu, franču un japāņu… Īsts laikmetīgās mākslas kokteilis.

Taču brīdī, kad skatītājs pavisam pārliecinoši ierauts laikmetīgās dejas valodā, pēkšņi izrādē ienāk balets – ar klasisko deju vienu no soloiznācieniem sāk Arturs Sokolovs, kurš gan pēc mirkļa “pārslēdzas”, pret publiku vēršoties ar frāzi “es atvainojos”. Tas ir tik mīļi un ar tik vieglu pašironiju, par ko šajā iestudējumā tikpat liels pārsteiguma prieks kā par laikmetīgās dejas plastiku baletdejotāju augumos. Varbūt šajās epizodēs ieskanas arī horeogrāfes personīgā “nots” – iedomājos, ka mēģinājumos it bieži varbūt bijušas situācijas, kad, tik tikko no dejotājiem izprovocēts kas oriģināls, viņiem jau jāskrien uz “kārtējo gulbju ezeru”. Tāpat mākslinieki ar mīļu humoru improvizē par treniņiem pie baleta stangas – vairākos piegājienos dejotāji līdzinās pēc auguma, gudrības, skaistuma un pat pēc zobiem… Rezultātā gandrīz visi pakrīt nekustīgās pozās. Te iespējams nolasīt arī zemtekstu par dejotāja dzīves ilgumu, kur baletdejotājs, salīdzinot ar laikmetīgās dejas profesionāli, nav visai izdevīgā situācijā. Mūžs baletā ir īss, bet, lai tas būtu maksimāli piepildīts, nākas pielietot arī spēku. Un izrādē kautiņi tiek inscenēti vairakkārt…

Viens no iestudējuma svarīgākajiem “atribūtiem” ir jau minētā gumijas trose, kurā vairāki dejotāji izrādes laikā tiek ieāķēti. Atkal parādās zināma spēle ar telpu un savu ķermeni, jo, piesprādzēts gumijai, var gan lidot, gan griezt piruetes, gan eleganti pumpēties, gan skriet augšup pa stāvu sienu. Taču – būt droši kaut kur pieāķētam un patiesībā – nebrīvam. Tā piesprādzēts pirmās daļas beigās ir Ringolds Žigis, bet, tuvojoties otrās daļas finālam – Aleksejs Avečkins. Fonā skan Jura Kaukuļa sāpīgais vokāls – “Побудь со мной*… baidies… viss ir tik neērti… u.tml.” (dramaturgs Inta Balode), absolūti precīzi izsakot “Aplam” būtību. Olga Žitluhina aicināja dejotājus uzticēties, dejotāji, savukārt, novērtē iespēju, kurā viņiem ļauts būt īpašiem un vienreizējiem.

Izrādes fināls atklāj, ka viss redzētais bijis tikai kāds atlases konkurss (jeb dejotāju sarunvalodā audition). Tāpēc arī redzami numuriņi uz dejotāju krekliņiem. Uzvarējis esot dalībnieks ar 333. numuru. Es droši teiktu, ka šajā gadījumā visi divpadsmit, jo gandrīz viss izdevies aplam labi. Par ziemas sala spelgoni atgādināja tikai “Dzelzs Vilka” muzikālais celiņš. Un, ja finansējums būtu ļāvis mūziķiem piedalīties “dzīvajā”, var tikai iztēloties, kādu dzīvo nervu iestudējums būtu vēl papildus guvis.

 
 

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu