Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

01. APR Komentēt

MELANHOLISKAS APOKALIPSES AINAVAS

Japāņu postroka kvarteta Mono koncerts Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī 30. martā. Iesildītāju statusā – pašmāju audiomākslinieku Sound Meccano/Evgeniy Droomoff un čellistes Undīnes Balodes kopprojekts.

Aigars Červinskis, mūzikas žurnālists  
 
Vērtējums: * * * *

 

Ģertrūdes ielas teātris salīdzinoši īsā laika sprīdī iemantojis ievērojamu popularitāti tā saukto alternatīvistu vidū. Arī šoreiz tas bija pārpildīts – te koncertēja viena no pasaules pazīstamākajām un veiksmīgākajām postroka grupām Mono no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Ziņa par šo notikumu izplatījās jau pašā gada sākumā, to pavadīja dažos Latvijas interneta resursos ievietotie grupas videoklipi, tāpēc koncerta mērķauditorijai bija pietiekami daudz laika, lai adekvāti sagatavotos un iepazītu Mono jaunradi, kas nu jau mērojama piecos ilgspēlējošos skaņu albumos un pāris DVD iemūžinātos koncertierakstos.

Uz Rīgu un pārējām Baltijas valstīm grupu atveda tās jaunākā albuma Hymn to the Immortal Wind (Human Highway Records, 2009) koncertturneja, tāpēc likumsakarīgi, ka koncerta repertuārā bija iekļauts gandrīz viss šī vienotā, grandiozā instrumentālā opusa saturs. Vēl jo lielāku interesi raisīja fakts, ka Mono devies turnejā bez turpat 30 stīdziniekiem un pūtējiem, kas piedalījušies postroka skaņu inženierijas guru Stīva Albini vadībā ASV tapušajā himnas ierakstā. Koncertā Mono apliecināja, ka ar četriem mūziķiem ir gana, lai mūzikas skanējums nezaudētu blīvumu un vērienīgumu, kas caurvij studijas albumu. Patīkami arī, ka grupa neaizmirsa savus agrāko laiku ierakstus – koncerta programmā ar vienu skaņdarbu bija pārstāvēts katrs no iepriekšējiem četriem albumiem.

Koncertu Rīgā Mono sāka ar sava jaunākā albuma ievadu Ashes in the Snow, kas būtībā noteica toni turpmākajām 90+ minūtēm – piesātināts, masīvs, dzidrs un kvalitatīvs skanējums, melanholisks minimālisms (paralēles ar grupas ietekmes avotu poļu minimālistu Henriku Mikolaju Gurecki) ar nemitīgu dinamisko attīstību, kas noved pie skaņu kombinācijas veidolā ietērptas apokalipses, kas varētu kalpot par piemērotu pavadījumu tādām dabas parādībām kā vulkāna izvirdums vai cunami. Aptuveni tāda kompozīcijas formula izmantota gandrīz visos Rīgas koncertā izskanējušajos skaņdarbos – šķietami vienveidīgs risinājums, tomēr pavērsieni mūzikas dinamikas attīstībā ne vienmēr ir prognozējami, jo kvartets prasmīgi pielieto atšķirīgus izteiksmes līdzekļus, lai aptuveni desmit minūšu laikā sakāpinātu skanējuma intensitāti līdz kulminācijai. Ar žilbinošu virtuozitāti Mono nepārsteidz, taču postrokā šāda ārišķība ir pilnīgi lieka, jo mākslinieki drīzāk akcentē savu spēju pārvaldīt nokrāsām bagāto skaņu paleti, kuras pamatā nav nekā vairāk par divām elektriskām ģitārām, basģitāru un bungu komplektu, ko brīžiem papildina zvaniņi, klavieres un sintezators. Protams, ģitāru skanējumu rotā efektu slānis, un tas papildina kompozīciju, nevis nomāc to.

Spēlējo mūziķi ir tik pārņemti ar savu darāmo, ka tikai retumis paceļ galvu, lai paraudzītos, kas notiek pārpildītajā zālē. Vienīgais dialogs ar publiku tiek risināts caur mūziku – tā ir visa vēsts, ko Mono no skatuves sūta dažiem simtiem rīdzinieku. Lielu daļu koncerta laika ģitāristi Joda un Takakira Goto aizvada, sēžot uz krēsla, katrs savā skatuves malā. Vidū, nedaudz tuvāk Jodam, ar savam augumam neproporcionāli lielo četrstīgu Gibson EB-3 graciozi, bet gandrīz nekustīgi spēlē basģitāriste Tamaki Kuniši, kas divos skaņdarbos šo instrumentu nomaina ar taustiņinstrumentu pašā skatuves kreisajā malā. Pie centrā novietotā bungu komplekta ar dažādām vālītēm izjusti operē bundzinieks Jasunori Takada, kas kopā ar Kuniši rada vienreizēji stabilu ritmisko pamatu smeldzīgajām, dvēseli plosošajām Goto spēlētajām ģitāras tēmām un vareni iedarbīgajiem efektu slāņiem. Mūziķu maksimālā atdeve ir tik lielā mērā vizuāla, ka nevienu brīdi neprasās roka un popmūzikas koncertiem ierastās piedevas (gaismas efekti, videoprojekcijas u.c.), un galu galā saņemtais baudījums vairākkārt pārsniedz ieejas biļetes vērtību.

Mono četrotne ir devusies ceļā tālāk un atstājusi kādu rīdzinieku daļu ar spēcīgām emocijām, kas liks vēlēties vismaz atmiņās izdzīvot šo notikumu vēl un vēl. “Mūzikas Saulei” paliek šī koncerta apraksts, kam vērtējumā ir četras zvaigznītes, kaut gan Mono sniegums būtu pelnījis visas sešas. Uz koncerta organizētāju rēķina apzināti esmu nokrāpis divas balles: vienu – par iesildītājiem (bezformas datormūzika, kas pretendē uz epitetiem: mūsdienīga, eksperimentāla un pārdroša, taču patiesībā ir garlaicīgs troksnis) un otru – par koncerta norises vietu (tādā skatītāju daudzumā gaiss zālē kļūst par teju vitālas nozīmes deficītu).

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu