Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

02. APR Komentēt

BEZVAINĪBAS DZIESMAS

Festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” koncerts “Spēles” Rīgas Domā 13. martā. Piedalās solisti Kristīne Adamaite (ērģeles), Justina Gelgotaite (oboja), Eva Bindere (vijole), Ula Ulijona (alts), kamerorķestris Kremerata Baltica, diriģents Andris Veismanis, Pēteris Brīniņš (gaismas režija) 

Armands Znotiņš, mūzikas žurnālists

Vērtējums * * *

Septītais no deviņiem festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” koncertiem klausītājus aicinājis Rīgas Domā. Nenoliedzot šeit sastaptās spēles brīvības izpausmes, dzirdētais drīzāk raisīja paralēles ar jēdzienu “Bezvainības dziesmas” – Viljama Bleika dzeju, kas skanisku izpausmi guvusi ērģelnieka un komponista Aivara Kalēja vokāli instrumentālajā ciklā, kā arī nedaudz attālākas analoģijas – ar Rīgas Domā šoreiz dzirdēto Marģera Zariņa Concerto innocente jeb “Vienkāršo koncertu”, ar Ērika Ešenvalda mūzikā vairākkārt sastaptajiem gaišajiem un cildenajiem vaibstiem, tostarp arī Fantasia ērģelēm, ar Georga Pelēča skaņumākslas naivo un harmonisko iedabu, un no iepriekšminētā necik tālu nav arī Ilonas Breģes radošais skatījums un muzikālās intonācijas. Lai gan festivāla mākslinieciskais vadītājs Kristaps Pētersons par šiem četriem komponistiem raksta, ka viņi visi ir izteikti postmodernisti, manā skatījumā vēl jo uzkrītošāka ir šo autoru daiļrades neoromantiskā iedaba, paradoksāla arī tādēļ, ka tieši Marģerim Zariņam tā piemīt mazāk nekā mūsdienās dzīvojošajam Ešenvaldam, Pelēcim un Breģei. Tajā pat laikā jāatzīst, ka 13. marta koncertā dzirdētās mūzikas aizrautīgākie brīži un impulsīvākie rakstura pavērsieni patiešām bija galvenās kvalitātes, kas atstāja vairāk vai mazāk valdzinošus iespaidus.

Šajā koncertā kamerorķestris Kremerata Baltica muzicēja bez Gidona Krēmera līdzdalības, toties Andra Veismaņa vadībā, un aicinājums Vidzemes kamerorķestra vadītājam šoreiz stāties pie Kremerata Baltica diriģenta pults nenoliedzami bija veiksmīga ideja – nezaudējot stīgu instrumentu skanējuma izteiksmību, orķestra spēle te ieguva koncentrētāku un konsekventāku muzikālās dramaturģijas virzību, iezīmīgākus dinamiskos kontrastus un precīzāk izteiktu māksliniecisko vēstījumu – tiesa, Doma baznīcas akustiskajā telpā to varēja uztvert galvenokārt Georga Pelēča skaņdarba interpretācijā, taču arī Zariņa Concerto innocente spējie dramatiskie kāpinājumi līdz ar brīnišķīgiem sitaminstrumentu akcentiem patiesi priecēja. Tieši tāpat kā ērģelnieces Kristīnes Adamaites un Kremerata Baltica atainotā liriskā poēzija skaņdarba otrajā daļā, un arī cikla finālā dzirdamā saspēle starp solistu un orķestri nelika vilties.

Kristīne Adamaite šķita atradusi pareizās krāsas arī Ērika Ešenvalda Fantasia lasījumā – mūzikas plūdumam un tās emocionālajai pasaulei varēja sekot ne bez intereses, cita lieta, ka tas diez vai būs atmiņā paliekošākais Ešenvalda darbs. Tūlīt pēc tam spēlētais Georga Pelēča koncerts obojai un kamerorķestrim “Atceroties Orfeju”, kas tapis 2006. gadā, piedzīvoja pirmatskaņojumu Latvijā, tāpat kā visi iepriekš dzirdētie komponista daiļrades paraugi raisot pretrunīgas izjūtas – par skaņdarba labākajām īpašībām jānosauc līdzsvarota tematiskā attīstība, gaišos, monohromos toņos gleznots instrumentācijas kolorīts un pietiekami individualizētas solopartijas intonācijas, obojas spēlei vienlaikus saskanīgi iekļaujoties orķestra paustajās noskaņās, pie ne tik tīkamām iezīmēm – garāmslīdošas melodiskās līnijas, samērojumā ar mūzikas saturu nedaudz izstiepta forma un vairīšanās no emocionāli daudzpusīgākām un dramatiskākām jūtu izpausmēm. Pelēča koncerts atstāja nepārprotamu priekšstatu, ka to iedvesmojusi slavenā Gluka opera, tomēr būtu tikai priecājies, ja komponista atmiņas par visiem zināmo stāstu, kā Orfejs atrod un atkal pazaudē Eiridīki, būtu individuālākas, it īpaši, ja Olimpa dievu sniegtā laimīgā atrisinājuma vietā Gluka un Monteverdi versijā Georga Pelēča stāstījums beidzas ar nežēlīgo bakhanšu nāvējošo uzbrukumu un Orfeja bojāeju. Iespējams, ka koncertzālē stīgu orķestra kopskaņas smagums tik ļoti nenomāktu obojas tembru kā Doma baznīcā, tomēr koncerta kadencēs arī šeit varēja gūt priekšstatu par to, ka Justinas Gelgotaites spēlei piemītošais obojas tonis ir dzidrs, tīrs un piesātināts.

Ilonas Breģes Otrais Rīgas koncerts vijolei, altam un kamerorķestrim pirmatskaņots pašā pirmajā „Latvijas Jaunās mūzikas dienu” festivālā pirms trim gadiem; šoreiz tam pievērsusies vijolniece Eva Bindere un altiste Ula Ulijona, bet Andra Vecumnieka un orķestra Sinfonia Concertante vietā stājusies Kremerata Baltica un Andris Veismanis. Izrādās, ka Otrā Rīgas koncerta sākuma notis tomēr nav motīvs no Baha tokātas un fūgas re minorā, bet gan citāts no Rīgā 19. gadsimta vidū dzīvojošā Peregrīna Feigerla vijoļspēles vingrinājumu krājuma, taču skaņdarbā atrodamo neoklasisko intonāciju savijums ar mūsdienīga ritma pulsāciju un laikmetīgā vidē strādājošas komponistes melodiskajām intonācijām un harmonisko valodu neatstāja vienaldzīgu arī šoreiz, lai gan koncerta finālu vienalga labprātāk dzirdētu ar spilgtākiem tēliem un nozīmīgāku māksliniecisko vispārinājumu. Pretstatā pirmatskaņojumam spēku samērs 13. marta koncertā dzirdētajam solistu duetam bija par labu vijolei, lai gan arī Ulas Ulijonas atveidotajai alta partijai piemita emocionāli un tembrāli izteiksmīgs skanējums; orķestra sniegums līdztekus tam bija visnotaļ atbilstošs mūzikas garam.

Noslēgumā vairākas piezīmes par šīgada festivālu. Domāju, ka “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” veidotājiem, tostarp Gundegai Šmitei, Austrai Savickai un Uģim Krišjānim, un festivāla mākslinieciskajam vadītājam Kristapam Pētersonam ir izdevies lielā daļā publikas radīt priekšstatu, ka latviešu mūzika ir labāka un interesantāka par muzejiskām vērtībām un neveiksmīgiem pirmatskaņojumiem – Marģera Zariņa skaņdarbi (un literārais devums tāpat), lai gan nav uzskatāmi gluži par nevainojamiem, spēj izsaukt visdažādāko reakciju, tikai ne garlaicību, un ar pietiekami daudzām pēdējos gados tapušajām latviešu komponistu partitūrām labprāt sastaptos arī ārpus festivāla ietvariem. Saistoša tāpat šķiet ideja koncertos apvienot mūziku ar citām mākslas sfērām, lai gan tas, protams, darbojas tikai tad, ja atskaņotā mūzika nav tukša, un ja gaismu māksliniekiem, video māksliniekiem, aktieriem un režisoriem piemīt profesionalitāte un gaumes izjūta. Izvērstas koncerta programmas esamība iespiestā veidā priecē, it īpaši jau pirms festivāla portālā satori.lv iepazītā Kristapa Pētersona 23 eseju sērija “Muzikālā botānika”, kur katra eseja veltīta kādam no “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” programmā iekļautajiem komponistiem, neminot konkrētus vārdus, vienīgi šeit, kā jau tas bieži notiek, pietrūcis redaktora līdzdalības – ceru, ka Kristaps Pētersons neapvainosies, ja norādīšu, ka vārdu “atzīst” (atziņa, atzīšanās, atzinums) tomēr konsekventi neraksta kā “atdzīst”, un korektora darbs arī palīdzētu nodrukāt pareizus vārdus, piemēram, izciliem latviešu diriģentiem. Pievienojoties Oresta Silabrieža rakstītajam, ka koncertzāles nav piemērotākā vieta pirmsskolas vecuma bērniem, domāju, ka arī koncertu organizētājiem to vajadzētu ņemt vērā, visbeidzot, lai gan mobilo telefonu mānija kopumā, šķiet, nu jau iet uz beigām, joprojām ceru sagaidīt brīdi, kad kāds diriģents vai solists arī tepat Latvijā priekšnesuma vidū pārskaities demonstratīvi atstāj skatuvi, jo, iespējams, tas ir vienīgais efektīvais risinājums.

Atgriežoties pie “Muzikālās botānikas” satura, varu droši atklāt Kristapam Pētersonam, ka viens no maniem pēdējā gada skaistākajiem muzikālajiem atklājumiem ir tieši Nikolaja Metnera mūzika, vēl pie tam viņa paša ierakstā, līdz ar ko nav tomēr gluži tā, ka laiks pret nozīmīgām vērtībām ir netaisnīgs mūžīgi. Un, turpinot domu, ka “laiks piečakarēja viņus abus” – gan Rahmaņinovu, gan Metneru, man personiski būs visai saistoši vērot, kuri no pašlaik aktīvi strādājošajiem latviešu komponistiem pēc piecdesmit gadiem būs zināmi ne tikai mūzikas arhivāriem, un kuru patlaban, manuprāt, nepelnīti aizmirstu 20. gadsimta autoru mūziku pēc pusgadsimta ievēros un atskaņos jūtami vairāk nekā tagad. Esmu diezgan drošs, ka mana subjektīvā nojauta par šo tēmu nebūs pārlieku neprecīza, un savu viedokli ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem būtu tikai interesanti salīdzināt ar “Muzikālās botānikas” autora uzskatiem.        

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu