Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

02. APR Komentēt

SPĒLES. UN SASPĒLES.

Festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” koncerts “Spēles” Rīgas Domā 13. martā. Piedalās solisti Kristīne Adamaite (ērģeles), Justina Gelgotaite (oboja), Eva Bindere (vijole), Ula Ulijona (alts), kamerorķestris Kremerata Baltica, diriģents Andris Veismanis, Pēteris Brīniņš (gaismas režija)

Zane Kanberga, JVLMA studente

Vērtējums * * * *

 

“Latvijas Jaunās mūzikas dienas” ieskandina tikpat visu Rīgu. Šoreiz Marģera Zariņa zīmē. Kolorītā komponista un rakstnieka skaņdarbi, izceļoties ar teatrālu atraktivitāti, emocionāli patīkamu askētismu un pārsteidzoši svaigu skanējumu, iedzīvina ikvienu festivāla koncertu, izskanot līdzās pēdējo gadu latviešu komponistu jaundarbiem. Man kāja aizķērās aiz Rīgas Doma sliekšņa, kur mūzikas gardēžus vilināt vilināja interese par Georga Pelēča un Ilonas Breģes devumu koncertžanrā, un protams arī vēlme dzirdēt Marģera Zariņa Pirmo ērģeļkoncertu Concerto innocente.

Ieiešana sakrālā telpā izmaina uztveri, raisot pārdomas gan par laika un telpas kā tveramā/netveramā robežu, gan par mūziku kā vidutāju šīm dimensijām. Visuvarenais Laiks, kas kā vienmēr mūsdienīgi steidzīgs, telpas un mūzikas simbiozes iztraucēts, uz mirkli piestāj. Cilvēks kļūst par savdabīgu rotaļu laukumu: no vienas puses komponists ar izauklēto ideju, no otras – klausītājs ar brīvību domu lidojumā, bet vidū – vēstneši, kuri muzicējot mēģina pārvarēt laika un telpas, iespējams, pat apziņas robežas, lai uzrunātu.Koncertā izskanēja četri dažādu autoru darbi. Trīs no tiem koncertžanrā! Tikai Ērika Ešenvalda lolojums Fantasia ērģelēm savā veidojumā atšķīrās. Skaņdarbu secībā tika strikti ievērots darbu tapšanas hronoloģijas princips. Laika, bet ne satura ziņā visattālinātākais bija Marģera Zariņa koncerts, tapis 1969. gadā. Piekrītu domai, ko pauda festivāla organizatori, ka pārējo komponistu skaņdarbi neviļus skan kā veltījumi Marģerim Zariņam.Jo patiesi – laikmetu stilizācijas moments, kas tik tuvs Zariņam, visos darbos ir klātesošs, meklējot iespēju spēlēties ar klausītāju priekšstatiem un kultūras pieredzi. 

Zariņa barokāli dzīvīgais Concerto innocente, kuru komponists reiz veltījis sava tēva – ērģelnieka piemiņai, piepildīja diriģenta Andra Veismaņa cerības: “drūmās Doma baznīcas velves atsvaidzinās šī ēverģēlīgā koncerta mūzika”.Skaņdarbs izskanēja spoži, apliecinot gan telpas un mūzikas nedalāmo vienību (šajā gadījumā perfektu mijiedarbi), gan komponista tuvību renesansei un barokam ne tikai mūzikas ārēju izpausmju robežās, formas līmenī vai izmantoto izteiksmes līdzekļu kopumā, bet arī pasauluztverē. Jaušama tāda kā pārpasaulīga savas dzīves konteksta apzināšanās, kas tādējādi ļauj pasmaidīt par visu, arī par sevi pašu.

Ērika Ešenvalda Fantasia ērģelēm bija vienīgais darbs, kas neieturējās koncertžanrā. Ērģelnieces Kristīnes Adamaites izceltais skaņdarba tematisma duālisms tomēr piešķīra zināmu sāncensības garu arī šai kompozīcijai. Klusināti nesteidzīgais skaņu plūdums, pārvarot laiktelpas dimensijas, aizsauca līdzi transcendentālos harmonijas meklējumos. Tomēr kontrastējošā, aktīvi destruktīvā skaņu matērija atsauca atpakaļ realitātē. 

Ar vislielāko interesi gaidīju Georga Pelēča koncerta obojai un kamerorķestrim pirmatskaņojumu Latvijā En souvenir d'Orfee jeb “Atceroties Orfeju”. Šī koncerta uzbūve būtiski atšķīrās no abu pārējo koncertu tradicionālajiem veidojumiem iecerētās programmas dēļ. Koncerts vēstīja par Orfeja mēģinājumu izvest Eiridiki no tartara, par mīļotās otrreizēju zaudējumu, Orfeja sastapšanos ar bakhantēm un Orfeja slepkavību. Līdz ar to pirmās divas daļas ieturētas nesteidzīgi apcerīgā noskaņojumā, bet trešā ienesa zināmu dramatismu, atainojot indivīda pārdzīvojumu sadursmi ar sabiedrības neizpratni, pat izsmieklu. Melodiski uzrunājošā obojas partija, solo instrumenta tembrālais pretnostatījums stīgu orķestrim izteiksmīgi izteica skaņdarbā ietverto saturu. Varu apbrīnot Justinas Gelgotaites obojas spēles meistarību un iejušanos Orfeja tēlā.

Vakaru noslēdza Ilonas Breģes Otrais Rīgas koncerts vijolei, altam un kamerorķestrim. Šajā gadījumā komponiste izvēlējusies izvairīties no solistu un kamerorķestra tembrāla kontrasta, meklējot citus līdzekļus, kā panākt saspēles momentu. Reizēm gan telpas akustika sapludināja skanējumu, tādējādi mazinot solistu izcēluma iespaidu. Kopumā koncerts ar savu enerģētisko lādiņu iezīmēja nosacītu reprīzitāti, kā atgriešanos pie aktīvā pirmsākuma. Izejot ielās, man līdz nāca apziņa, ka iespējams aizbēgt no laika un telpas, ievijoties mūzikas pavedienu veidotās mežģīnēs. Un cik meistarīgi tamborētāji ir tepat – mums visapkārt.

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu