Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

07. APR Komentēt

KORIS “KAMĒR…” JUBILEJAS KRUSTCELĒS

Jauniešu kora “Kamēr…” 20. gadu jubilejas koncerts Latvijas Nacionālajā operā 3. aprīlī.

 
Artūrs Kupjanskis, mūziķis

Vērtējums * * * * *

 

Lai gan jubilejas koncertiem raksturīga programma, kas piesātināta ar pazīstamiem “hitiem”, koris “Kamēr…” neatkāpjas no iespējas apjomīgākus vai mazāk apjomīgus skaņdarbus atskaņot pirmo reizi. Jāsaka, koncertam bija ļoti pārdomāta režija, iekļaujot dažādus simbolus gan videoprojekcijās, gan kopējā skatuves noformējumā. Pamatideja, ko piedāvāja režisore Margita Zālīte, ir virzība no tumsas uz gaismu jeb garīgās personības evolūcija. Tā tiešām arī bija – viss noslēdzās ar Jāzepa Vītola “Gaismas pili”. Bet nesteigšos sākt ar beigām, jo viss vēl tomēr nav noslēdzies. Tie ir tikai divdesmit gadi!

Koncerta pirmajā daļā Līgas Celmas sešdaļīgais vokālinstrumentālais jaundarbs “Jersikas derība”. Uz skatuves novietots milzīgs augšupvērsts trijstūris, kas atspoguļoja birstošu graudu un citu kustīgu attēlu projekciju. Reizē tas uztverams arī kā veiksmīgs fona elements, lai nodrošinātu sirreālu ainiņu klātbūtni. Nereti trijstūris nokļūst uzmanības centrā un zaudē fona funkcijas. Raugoties uz koristu horeogrāfiju, nevarētu teikt, ka acīm kļūtu tik garlaicīgi, lai meklētu sānu skatus, tāpēc vienlaicīgi ritošie audio vizuālie vēstījumi nāk kā kopums. Mūzika un kustības atgādināja pagānisku rituālu (tumsa), arī dziedātāji bija tērpušies melnā. Interesants salikums instrumentālajā pavadījumā: saksofonu kvartets, stīgas, bungu komplekts, timpāni un marimba. Mūzikā saklausāmas rotaļas ar daudzveidīgām skaņām, pēkšņas tempa maiņas un transā vedošas monotonas intonācijas. Pāris momentos šķieta, ka stīdzinieki, radot savādus vēja efektus, ar lociņiem atgaiņājas no pirmajiem pavasara kukaiņiem. Kaut arī bija šie un vēl citi skaņu efekti no pēdējā gadu simteņa muzikālo krāsu paletes, liela daļa muzikālā materiāla tomēr ir melodiska un nesatur pārāk daudz moderno izpausmju. Darbs ir izdevies, izrādās, ka arī 21. gadsimtā var kompozīcijā izmantot melodiju un harmoniju! Koncerta pirmā daļa ir tik efektīga, ka mazliet baidos, vai gaidāmais turpinājums spēs radīt attiecīgu izskaņas sajūtu.
Otrā daļa atnes klausītājiem vairāk kā desmit mīlas madrigālus. Trijstūris tiek sagriezts otrādi un graudi, kas pirmīt bira lejup, tagad tiek sūtīti atpakaļ, no kurienes koncerta sākumā sabiruši – uz augšu, pretim gaismai. Caur sarunām un čalām līdzās pašreizējam kora sastāvam pievienojas bijušie koristi “civilajās” jeb koncerta apmeklētāju drēbēs. Paši koristi vilkuši gaišus tērpus, apslāpējot visu iepriekš piemītošo pirmatnējo mežonību. Pēc vienas kopdziesmas pseido-klausītāji atgriežas savās vietās, lai vēlāk atkal pievienotos – dziedātu no partera. Iepriekš minētās bailes par turpinājumu ir veltīgas. Madrigālu parādē apvienojās jaundarbi un sen radīti atzītu autoru skaņdarbi. Vairums pirmatskaņojumu komponistu arī paši iesaistās priekšnesumā, padarot to unikālu un dzīvu. Zigmara Liepiņa muzikālais stāsts par Padri Frančesko ir īsta humora deva. Divas atraidītas vecenītes un viena jauna sieviete, kas pieņemta uz grēksūdzi – it kā stāsts zināms, bet tik un tā interesants. Valts Pūce pats iejutās džokera ādā, dāvājot trijām no visām dziedātājām pa rozei. Brūnā lāča galvu, kas uzvārda dēļ piestāvētu klātesošajam autoram Kārlim Lācim, bija uzlicis Arturs Maskats. Esmu dzirdējis, ka vārda Arturs nozīme kādā man nezināmā valodā ir stiprs lācis – tātad atbilstoši. Komponists savā skaņdarbā atvedoja ko līdzīgu vēja skaņu mašīnai. Renāram Kauperam pietiek vien nodziedāt dažas rindiņas savas dziesmas ar “Prāta Vētrai” raksturīgo melodiskumu, lai saruna ar klausītājum būtu notikusi. Vēl no autoru iesaistīšanās idejām ļoti patika skaistā vienkāršība, kādā Ēriks Ešenvalds pateicās kora dziedātājām, dāvājot katrai ziedus priekšnesuma noslēgumā. Arī šie pirmatskaņojumi neizvērtās par muzikālajiem eksperimentiem. Galu galā – vēlme dziedāt par mīlestību ir tikpat sena kā cilvēks, ja skaitām no saprāta rītausmas laikiem. Tāpēc šādas dziesmas autoram jābūt ļoti uzmanīgiem, lai ar prāta palīdzību izsakot domu, nenodzēstu emocionālo vēstījuma dzirksti. Un to nevar izdarīt labāk kā klasiskā un visiem zināmā veidā, ļaujot runāt dažādām emocijām.
Vārdi ir nabadzīgi. Klausoties brīnišķīgo koncertu nāca prātā doma par emociju nedalāmību. Tās tāpat kā ūdeni un gaisu nevar satvert un saskaitīt. Paldies korim “Kamēr…” par emocijām piesātinātu notikumu Klusajā Sestdienā!
 
 
 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu