Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

20. APR Komentēt

LIRISKAIS SOPRĀNS DRAMATISMA MEKLĒJUMOS

Latvijas Nacionālās operas solistes Ingas Šļubovskas solokoncerts  17.aprīlī LNO Beletāžas zālē

Olga Pētersone, mūzikas kritiķe

Vērtējums * * * *
 

Ja varam piekrist uzskatam, ka operdziedātājam solo kamerkoncerts ir mākslinieciskā brieduma pārbaudījums, tad Inga Šļubovska to izturējusi godam.Koncerta programma bija gaumīgi izvelēta un harmoniski sakārtota: vācu romantisms (Roberts Šūmanis), romantizētais jūgendstils (Rihards Štrauss) un latviešu klasika (Alfrēds Kalniņš), kam savu meistara roku bija pielicis Arturs Maskats, vairāku dziesmu klavieru partiju aranžējot klavieru kvintetam (Agnese Egliņa un LNO stīgu kvartets – Svetlana Okuņa, Elizabete Sorokina, Inga Sunepa un Einārs Upatnieks). Starp citu, ja runājam par labu un noturīgu gaumi, manuprāt, tā ir viena no Ingas laimīgajām un nezūdošajām īpašībām. Divu stundu garumā esot klausītāju uzmanības fokusā un liedzot sev iespēju paslēpties aiz partnera platās muguras vai aiz krāšņā tērpa krokām, māksliniece spēja vaļsirdīgi atklāt savu iekšējo pasauli. Vispār Ingas balss, dziedāšanas maniere un viņai raksturīgais savdabīgais artistiskums vislabāk saskan ar romantiskās mūzikas gaišajām lappusēm. Mākslinieces pasaules uztvere ir tikpat gaiša kā viņas skatuves varonei. Pateicoties arī apburošajam ārējam izskatam, šis gaišums radīja uz jūtu uzplaukuma sliekšņa esošas jaunas sievietes tēlu. Trauslos dvēseles stāvokļus – kautrīgumu, neziņu, sajūsmu, brīnuma gaidas dzīves milzīgā noslēpuma priekšā – māksliniece spēja parādīt ļoti pārliecinoši, ar acīmredzamu brīvību un prieku.

Dziedātājas valdzinošais patiesums, nopietnība un kristāltīrā skaidrība jo īpaši saistīja Šūmaņa dziesmās (“Veltījums”, “Riekstkoks”, “Tas ir viņš”) un dažās Kalniņa dziesmās (“Ceriņi plaukst”, “Tumšs rudzupuķu vainadziņš”). Taču cita lieta ir dramatisms. Šūmaņa pazīstamākajā vokālajā ciklā “Sievietes mīla un dzīve” līdz pašām beigām mirdzēja klusas laimes gaismēnas. Taču cikla pēdējā dziesmā māksliniece nepauda to sirdssāpi, kam būtu vajadzējis krasi mainīt visa stāstījuma jēgu. Aizkustinošā dziedāšana izraisīja līdzjūtību, taču līdz traģiskā vispārinājuma virsotnei tomēr nepacēlās.  
Riharda Štrausa agrīnajām dziesmām ir sabiezināta afektācijas nokrāsa, komponista stilam piemīt eksaltēta jutekliskuma nemiers. Viņa četras dziesmas (“Tvīkstošās sirdis”, “Serenāde”, “Rīt!” un “Cecīlija”), manuprāt, tika traktētas pārāk tieši. Inga šo mūziku uztvēra savādāk: labi, ka nebija pārlieka sentimenta, taču spilgti izgaismotie tēli šķita plakātiski un reāli. Protams, ka māksliniecei ir tiesības uz savu lasījumu: koncertā kopā ar dziļi jūtošo un gudro pianisti Agnesi Egliņu viņa sasniedza muzikāli poētiska veseluma iespaidu, un liriskā straume aizgrāba visus klātesošos.
Dīvains nožēlas un prieka sajaukums radās, klausoties Alfrēda Kalniņa dziesmas (pērn dažas no tām Inga Šļubovska spilgti atskaņoja komponista jubilejas koncertā). Žēl, ka šie izcilie skaņdarbi, kas ir līdzvērtīgi daudziem citiem 20. gadsimta mūzikas šedevriem, joprojām maz tiek atskaņoti citviet pasaulē. Priecēja, ka dziedātāja smalki un precīzi bija sapratusi šīs mūzikas vēstījumu, un tas nonāca līdz klausītājiem. Taču, sajūtot mākslinieces pagaidām vēl biklos soļus, ejot dramatisma taku, domāju, ka viņai noteikti ir jāturpina saskarties ar lielākiem emocionālajiem kontrastiem un citām jūtu dimensijām. Negribētos, lai noslīpētais un publikas iemīļotais “cerlīnu” un “papagenu” piemīlīgais tēls traucētu mākslinieci viņas meklējumos kamermūzikas daudzveidīgajā un neierobežotajā telpā.


 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu