Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

21. APR Komentēt

DZIESMA+TEKSTS+DEJA=OPERA?

Džeza opera “Pilsētas romance” 11. aprīlī “D.FAB”. Piedalās komponisti  Kristaps Pētersons, Niks Gothams, Uģis Prauliņš, vokālā grupa “Putni”, režisors Mārtiņš Eihe, scenogrāfs Reinis Suhanovs, idejas autore vokālās grupas “Putni” vadītāja Antra Dreģe

Edgars Raginskis, Latvijas Radio 3 “Klasika”

Vērtējums * * 1/2
Mūsdienās vārdi novatorisks, meklējumi, izaicinājums kļuvuši par īpatnēju klišeju, un, tos izlasot vai sadzirdot, pirmā reakcija ir piesardzība un automātiska rezervētība. Tik daudz skaļi pieteiktu “projektu” un “produktu” izrādījušies nekas vairāk kā tukšas pļāpas, ka saglabāt labvēlīgu un atvērtu uztveri pret “novatoriskiem meklējumiem” mūzikā nudien kļuvis par īstu izaicinājumu.
Tādēļ vokālās grupas “Putni” jaunāko veikumu “Pilsētas romance” ar tam piemeklēto ļoti plaši interpretējamo žanra apzīmējumu – ambientā džeza opera gaidīju ar augšminēto piesardzību – vai iespējama baudāma opera tikai sieviešu balsīm, tikai trim instrumentālistiem, un vai trīs dažāda rokraksta komponisti spēj radīt idejiski vienotu mūzikas partitūru – šādi un citādi jautājumi nodarbināja mani jau kopš marta, kad “Putnu” jaunums ar skanīgo nosaukumu tika pieteikts publiski.
Kā spilgta un sulīga naivistu lielformāta glezna priekšnesums izdevies krāšņs, humānistiski uzrunājošs un sirsnīgs. “Putnu”dāmas: Antra Dreģe, Aija Ziņģīte, Iveta Romancāne, Sanda Audere, Aija Veismane, Rasma Mežale, Solveiga Vītoliņa un Linda Braže, ietērptas košos un kičīgos tērpos, aizrautīgi apdzīvo askētiski iekārtotu skatuves telpu, dzied, kustas, spēlē dažādus mūzikas instrumentus no akordeona līdz blokflautai, vārdu sakot, dažnedažādi iznesas.
Taču jau no izrādes sākuma 11. aprīlī “Dizaina fabrikā” rodas īpatnējs pārsātinājuma iespaids, šķiet, vienlaicīgi notiek viss – dzied, dejo, runā dzeju, spēlē. Iespējams, dāmas iegāž skaņu režisora Jāņa Vasiļa neveiksmīgais apskaņošanas darbs. Varbūt komponistu attieksme pret vārdu mūzikā ir pavirša un vokālajai mākslai nepiemēroti intensificēta, un tāpēc vārdi slīd garām manām ausīm, tā īsti tur neieķērušies. Varētu meklēt mierinājumu gaumīgajā un informatīvi izsmeļošajā operas programmiņā, taču sīkajā drukā rakstītie teksti nav viegli salasāmi pat labā apgaismojumā, kur nu vēl zāles pustumsā un Mārtiņa Feldmaņa krāsainajā gaismu režijā. Tā nu sanāk vairāk uzmanības pievērst kustībām, ko iestudēt palīdzējusi Ineta Dovmane. Te atkal neviennozīmīgi iespaidi – mākslinieces kustas aktīvi un daudz, gan pa vienai, gan kolektīvi, bet mani pārņem neveiklība, to skatoties. Lai gan daudz uzstājušās koncertos un pie publikas pieradušas, “Putnu” dāmas nekustas lāgā atbrīvoti, plastiski un meistarīgi, ļoti cenšas un tādējādi nedabiskuma iespaidu vēl pastiprina. Nedomāju, ka mūziķiem būtu jāizliekas par dejotājiem, pat laikā, kad sabiedrību pārņēmis publiskas dejošanas trakums. Citādi ne saukts, ne aicināts klāt ir “kāpostnieka”jeb konkursa “Ko tu proti?” efekts.
Gods kam gods, “Putni” ir ļoti labā vokālā formā, var gadīties, ka vislabākajā, kādā man gadījies kolektīvu dzirdēt. Lai gan dziedātājām reizumis gadās pa intonatīvai neprecizitātei vai kopdziedājuma nobīdei, lielākoties izpildījums ir pārliecinošs un tehniski meistarīgs. Abas jaunākās mūziķes, Sanda Audere un Aija Veismane, kolektīvā iejutušās organiski, un jauno balsu meitenīgums atdzīvina pat dažu labu blāvāku skaņdarbu. Pavadošais sastāvs, kura skanējums mulsinoši sliktās skaņu režijas dēļ laiku pa laikam nomāc dziedātājas, muzicē profesionāli un atbalsta vokālistes ar kamermūziķu cienīgu iejūtību. Gribētos plašāku tembru klāstu instrumentārijā, jo vairāk kā stundu ilgā mūzikas ritējumā auss nogurst no kombinācijas saksofons+digitālās klavieres+kontrabass.
Kā to uzsver “Putni” un droši vien nojaušat arī jūs, šī noteikti nav opera tradicionālajā vārda izpratnē. Skatuviskās darbības nosacītība un caurvijveidā izstāstīta sižeta nenolasāmība to neļauj uztvert kā vienotu veselumu, neesmu drošs, ka kolektīvisma ideja un triju komponistu pieaicināšana mūzikas radīšanai sevi attaisnojusi, jo raibuma “Pilsētas romancē”tāpat ir pārpārēm. Nekas neliecina, ka Nika Gothama, Uģa Prauliņa un Kristapa Pētersona kompozicionālais uzstādījums būtu bijis radīt organisku un klausītājam viendabīgi uztveramu darbu. Radusies drumstaliņu miriāde, savirknējums, ko vietumis patīkami klausīties (Pētersona “Nekā personīga. 8 stāstiņi”), bet vietumis tas nogurdina ar savu vienmulību un smagnējumu (Gothama Strategy). Muzikāli veiksmīgākais ir Prauliņa populāri nepretenciozais, bet izteikti vitālais un simpātiskais cikls ar Ingas Gailes dzeju, kurā dziedātājas acīmredzami uzplaukst un atdzīvojas. “Romances” pārspīlēto garumu nomocītais klausītājs noteikti uztvertu šo ciklu vēl labāk, ja to atskaņotu atsevišķi. Par šādu iniciatīvu sirsnīgi iesaku padomāt.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu