Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

04. MAI Komentēt

DĪVU TUVUMĀ

Koncerts “Dīvu vakars” 2010. gada 30. aprīlī Lielajā ģildē. Solistes Dita Krenberga (flauta), Patrīcija Karčāni (arfa), Kristīne Opolais (soprāns), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Kristofs Eberle

Andris Dzenītis, komponists

Vērtējums * * * ½

 

Mārketinga teorijas un pieredze noteikti rāda konkrētas pazīmes – kuru koncertu iespējams labi pārdot, un kurš vairāk nes profesionālas misijas uzdevumu, kā ienākumus. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra “Dīvu vakara” gadījumā, manuprāt, nostrādājis pirmais variants; lai arī neapgalvoju, ka koncerts bija pārpildīts. Auditorijas pārsvaru drīzāk veidoja ikdienā koncertdzīvē nemanītas klausītāju sejas, kas arī, vismaz koncerta sākumdaļā garantēja tik mulsinošos (gan diriģentam, gan tiem, kuri koncertdzīvē biežāk iesaistīti) aplausus starp skaņdarbu daļām. Manis teiktajā (izņemot tiešām kulturālu profānismu aplausu ziņā) lielā mērā nav nekā nosodoša, drīzāk otrādi – labi, ka ir koncerti, uz kuriem mūsu šaurajā mūziķu sabiedrībā neejam kā uz kārtējām viesībām satikt visus paziņas un draugus, turklāt tā ir iespēja kaut vai ar Kristīnes Opolais vārdu pievilināt jaunas, atjaunojošas asinis publikā. Kas zina, varbūt pēcāk šie klausītāji kļūs par ierindas koncertu apmeklētājiem...

Cits jautājums radās jau krietni iepriekš, iepazīstoties ar koncerta programmu – kāpēc tā ir tieši tāda? Teiksiet, ka šādu jautājumu var uzdot jebkura koncerta sakarā, taču pierasts, ka koncertiem šodien lielākoties piemīt diezgan konkrēta, vienojoša koncepcija, kas nolasāma nevis kaut kur starp rindiņām, bet tieši un precīzi ir izturēta visas programmas garumā. Ja jau dīvas, tad tikai trīs un tik epizodiski? Mocarta Dubultkoncerts flautai un arfai, Čaikovska Tatjanas vēstules skats no operas “Jevgēņijs Oņegins”, kā arī Gustava Mālera Ceturtā simfonija ir brīnišķīgi darbi, taču kādēļ šādā kombinācijā? Viegla zelta klasika, vesels operas fragments un visnotaļ sarežģīts simfonisks darbs vismaz manā fantāzijā nekādi nerod savstarpēju enerģētisku saikni. Tomēr klausīties bija interesanti.

Galu galā – kā pārliecinājāmies koncerta iesākumā – ar dīvām pilns arī pats orķestris. Viena no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra itālietēm – arfiste Patrīcija Karčāni un spīdošā flautiste Dita Krenberga vienojās spēlē V. A. Mocarta žanra retumā – Dubultkoncertā flautai, arfai un orķestrim. Skaņdarbs, kuru Mocarts godprātīgi rakstījis kā pasūtījuma darbu pilnīgi noteikti nepieder ģēnija izcilības virsotnēm, tomēr ir interesants kaut vai kā žanra paraugs. Taču atzīšos – pēc noklausīšanās tas neatstāj ievērojamas pēdas atmiņā. Graciozā, trauslā saspēle starp diviem gaismas un smalkuma pilnajiem instrumentiem pastāv vai nu dialoga vai melodijas (flauta) un pavadījuma (arfa) formā, cenšoties sabalansēt dinamisko ievainojamību ar samazinātu simfoniskā orķestra sastāvu. Ditas Krenbergas izteiksmīgā instrumenta uzruna priecē, brīžam ļoti subjektīvi tā šķiet par daudz romantiska. Arfas spēli šāda skaņdarba kontekstā vērtēt īpaši grūti, bet viennozīmīgi Karčani muzicēšana atstāj profesionāli augstvērtīgu un tehniski nevainojamu iespaidu, spējot izvilināt no instrumenta spilgtu tembrālu krāsainību.
Ar zināmu skepsi gaidot Čaikovska Tatjanas vēstules skatu (skepse ir subjektīva, jo nebūt neesmu fragmentāru opermūzikas izvilkumu fans), tā vietā saņēmu negaidītu sajūsminājumu. Kristīnes Opolais balsij, manuprāt, piemīt gan tembrāla, gan emocionāla introverse, kas to nebūt nepadara neinteresantu, ārēju efektu trūkuma dēļ, bet gan tieši otrādi – uztur intrigu un vēlmi iedziļināties niansēs. Opolais izdzīvo Čaikovska drāmu ik sīkumā, kvalitāte ir gan tehniskajā, tembrālajā paletē, kas it kā savā vēsumā spēj uzplaucēt ļoti krāšņas krāsas, gan ārējā nepārspīlētībā, savaldībā.
Iestarpinot, šajā vietā jāpiemin koncerta mākslinieciskā vadība, kas bija visnotaļ pazīstamā austriešu diriģenta Kristofa Eberles rokās. Orķestra spēles intonatīvā kvalitāte, visa koncerta garumā, balanss bija atzīstami, tomēr nevaru nepieminēt atsevišķās koordinācijas problēmas, kuras nebija noslēpjamas gan pirmajā, gan otrajā koncerta daļā – ne līdz galam precīzas grupu iestājas, nelielas tempa šūpošanās viena posma robežās. To pieminot, ar piezīmi vairāk tomēr sliecos diriģenta ne orķestra virzienā, taču galu galā, vainīgos pārspīlēti nemeklējot, svarīgi tikai apstāties pie šādas problēmas nelielas, bet pamanāmas klātbūtnes. 
Otrā koncerta daļa – skaistā, saturiski spurainā Gustava Mālera Ceturtā simfonija – kompakts pavadonis apjomīgajai Trešajai. Kā jau Māleram raksturīgi, mūzika balansē starp kariķēti humoristiskiem, sentimentāliem un drāmas sarežģījumu griezīgiem triecieniem. Tomēr ja citu Mālera lieldarbu idejas liekas saturiski vienkāršāk nolasāmas, Ceturtā, manā izpratnē ļoti lielā daļā paliek klausītājam neatklāta, iespējams – dziļi Māleriski subjektīva, bet... varbūt tā ir neprecīzi formulēta doma? Vienlaikus šī mūzika ir ļoti skaista (lēnā daļa kā intonatīvs priekšvēstnesis Piektās simfonijas brīnumainajam Adagietto) un satriecoši labi, līdz detektīva sižetiskam aizrautīgumam instrumentēta.
Šī manā uztverē bija arī koncerta augstākā kulminācija no mākslinieciskā priekšnesuma puses, jūtams – arī mūzika, ko diriģents izjūt vislabāk. Finālā uz skatuves spoži un Mālera sajūtām trāpīgi atgriežas Kristīne Opolais, lai pēdējo skaņdarba teksta rindas pārfrāzējot – “viss atdzimtu priekam”.

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu