Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

16. MAI Komentēt

STĪGAS

Koncerts “Meditācijas un huligānismi” 2010. gada 7. maijā Spīķeru koncertzālē. Solists Sandis Šteinbergs (vijole), Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga (stīgu grupa), diriģents Normunds Šnē

Kristaps Pētersons, komponists

Vērtējums * * * *

Lai taisītu koncertu, tā veidotājam ir jāapzina stīgas, kas ved uz klausītāja sirdi. Šajā koncertā tādas bija Mihala Talma-Suta skaņdarba Strings’O’tronic elektronikas un orķestra tembrālā savijuma nepastarpinātība, Metjū Hindsona opusa Whitewater quasi balkāniskie ritmi, Pētera Vaska meditācija vijolei un stīginstrumentiem “Vientuļais enģelis” + Sanda Šteinberga vienkāršā un tāpēc lieliskā spēle tajā, vairāki spilgti orķestra mūziķu solo un Normunda Šnē virtuozā mākslinieciskā vadība (īpaši Džona Adamsa skaņdarbā Shaker Loops un jau minētajā Talma-Suta darbā). Šādu stīgu esamība ir vienīgais iemesls kādēļ vērts iet uz koncertiem vispār. Šīs “stīgas” noviltot nav iespējams, jo to nospriegošanās atkarīga no katra klausītāja uztveres individuālajām īpatnībām. Sakārtojot terminoloģiju, saukšu tās par zelta stīgām.

Tām blakus ir bleķa stīgas jeb mārketings, kuras arī “ved” uz cilvēku un arī ir atkarīgas no tā, kāds nu kurais ir. Lai dabūtu iekšā cilvēkus, tiek darīts viskautkas. Un tā arī jābūt, jo mūsu koptās mūzikas lauciņā ir daudz bagātību, kuras dzirdēt grib tikai retais, bet kuras patiesībā būtu “rihtīgi” noderīgas visiem. Runājot par tieši šo koncertu – pēc idejas nav nekā slikta, ka divas no četrām centrālajām bleķa stīgām, kas aicina cilvēkus uz koncertu, ir Pētera Vaska mūzikas un Sanda Šteinberga vijoļspēles brendi. Bet realitāte tomēr parāda, ka šis Vaska skaņdarbs nav piemērots Spīķeru koncertzāles sausajai akustikai, zemajiem griestiem un mazajai telpai. Šajā skaņdarbā ir nāvīgi svarīgi, lai skaņa lidotu telpā, lai uzplauktu tās virstoņi, lai skaņa iegūtu tai piederīgo lodveidīgo apjomu – mūzika paģēr baznīcas akustiku. Klausītāju pilnajos Spīķeros nebija neviens no vajadzīgajiem komponentiem. Koptās mūzikas mārketings nedrīkst nesaskanēt ar idejām, kuras ir pašā mūzikā. Absolūtās patiesības vārdā gan jāsaka, ka otras divas centrālās bleķa stīgas – Normunda Šnē diriģēšanas brends un Spīķeri kā vieta – bija materializētas vietā un laikā un neradīja aizdomas par vēlmi kāst piķi.

Mana zelta stīga nr. 1. bija Talma-Suta Strings’O’tronic. Tas ir skaņdarbs, kurā ir ne tikai īpaši organiski savienota elektronika ar akustiskajiem instrumentiem, bet arī perfekti līdzsvarots autora subjektīvais un objektīvais redzējums. Kā jau visas labās mūzikas arī šīs virsvēstījums ir par to, ka esam iemesti vidē kurā neiederamies. Mūzika uzjundī skumjas, bet nav žēlabaina. Tai virsū ir austrumeiropas zīmogs, bet vienlaikus arī spilgta oriģinalitāte. Radās sajūta, ka man kāds saka ko personisku, un sacītais ir domāts personīgi man. Un pats vērtīgākais – šo “kaut ko” nevar pateikt vārdos, bet tikai sajust ar dvēseli. Dvēseles pieslēgumu mūzikai nodrošināja Normunds Šnē ar orķestri un veica to tā, kā tam jābūt, neizvirzot priekšplānā savu personību, bet gan īstenojot mūzikā iekodēto.

Otra zelta stīga bija stilīgie ritmi Hindsona Whitewater. Normunds Šnē uzrunā publikai koncerta sākumā atzīmēja Hindsona interesi par Balkānu tautas mūziku. Ja komponista mērķis bija integrēt šī reģiona mūziku savā redzējumā, tad kā austrāliešu komponistam viņam tas ir izdevies virtuozi. Izkopta gaumes izjūta un virtuoza tehnika. Katrā ziņā patīkami ienirt viņa piedāvātajos ritmos. Arī izpildījums bija ko vērts. Ritmu ārprātīgo komplicētību orķestris un diriģents izpildīja viegli un nepiespiesti. Šajā skaņdarbā īpaši sirdi sildīja kontrabasa solo – Jānis Stafeckis to nozuzināja vienkārši ģeniāli.

Par peripētijām, kas saistītas ar Vaska skaņdarbu “Vientuļais enģelis”, jau paspēju daļēji izteikties. Tomēr ar to man nav gana – par spīti akustikas problēmām, Sandis Šteinbergs spēja nospēlēt mūzikas ideju. Gan viņa, gan orķestra spēle bija brīva no šabloniem, kas radušies Vaska mūzikas interpretācijas sakarā. Kopā ar Šnē Šteinbergs panāco to, ka Vaska mūzika skanēja “pa jaunam”. Es dzirdēju šī darba pirmatskaņojumu Rīgas Doma, kad to ģeniāli veica Gidons Krēmers ar savu orķestri. Šīs interpretācijas vērtība potenciāli varētu būt ne mazāka.

Džona Adamsa Shaker Loops ir satriecošs. Un tāds pats bija arī spēlējums. Šnē perfektajā vadībā orķestris visas Adamsa ritmu nevainīgās perversijas izpildīja spirdzinoši labi. Adams pieder pie tiem komponistiem, kurus Normunds Šnē interpretē labāk par visiem šeit Latvijā. Rekomendēju tiem, kuri to vēl nav dzirdējuši, sekot informācijai un apmeklēt nākošo koncertu, kurā viņš diriģēs Adamsu atkal. Ir tā vērts.

Spīķeru zāles akustika nav piemērota orķestrim, pat ne stīgu orķestrim. Lai arī atmosfēriski ir ieguvums, ka telpa ir mājīga un mūziķi atrodas tuvu klausītājam, skanējums no telpas akustikas īpatnībām pamatīgi cieš – orķestra augšējās balsu grupas neveido kori, respektīvi, nesalejas vienā veselā, ir dzirdama nevis vijoļu grupa, bet gan katrs indivīds atsevišķi, un pie tā noteikti nav vainojami mūziķi. Viņi spēlē intonatīvi tīri, kopā un ar skaistu toni, vienkārši telpa viņus noliek “uz lāpstiņam”. Saprotu, ka ir štruntīgi ar naudu un nevar atļauties īrēt telpas, bet orķestrim jākoncertē tam piemērotās telpās – kaut vai Mazajā ģildē, kuras pārlieku lielās akustikas problēmas vēl ir kādā veidā risināmas. Spīķeru zāle ir piemērota stipri mazākiem sastāviem.


Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu