Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

17. MAI Komentēt

ĒRĢEĻVIRTUOZĀ KONCERTĒRĢELNIECE

Ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts 2010. gada 9. maijā Rīgas Domā. 

Imants Zemzaris, komponists
 
Vērtējums * * *

Ērģeļvirtuoze, koncertērģelniece – tā īsi būtu jāraksturo Iveta Apkalna un viņas spēle. Perfekta artikulācija, reljefa un funkcionāli izvērsta reģistrācija. Šīs kvalitātes varēja ne vien dzirdēt, bet arī vērot videoekrānā, kas novērsa jebkuru Doma reizēm viltīgās akustikas diktētu iespaida apmiglošanos. Labs jaunievedums šis video – kādēļ gan to neizmantot katrā koncertā? Ja vien tas, kā liekas, neizmaksātu tik dārgi.

Programmas sākumā Filipa Glāsa “Deja nr. 4” – sava veida Baha izvērsta prelūdija (tokāta). Minimālisms te savienojas ar baroku, jo tāpat liek objektivizēti panorāmisku gleznojumu skatīt no attāluma (rituālas laika distances). Tālāk īsts Bahs – Prelūdija un fūga Re mažorā – bez kura ikviena programma būtu kā bez enkura, atsvara.

Aivara Kalēja “Lūgšana” nāk kā koncerta meditatīvi apcerošais centrs. Te dominē skumjas un smeldze, tomēr nekāpinot tās līdz traģikai.

Programmas turpinājumā nedaudz izbrīnī Žorža Bizē svītas “Arliete” fragmenti Jerga Abinga transkripcijā. Varbūt izbrīnī visupirms sakrālās telpas kontekstā. Iespējams, Rietumu zemēs māksliniecei sanāk uzstāties daudzās modernās baznīcās un ar ērģelēm aprīkotās koncertzālēs. Viss var būt, turienes stratēģija vērsta uz plašas publikas piesaistīšanu akadēmiskajai mūzikai (ērģeļmūzikai), liekot atpazīt populāras un iemīļotas tēmas un veidot koncertu kā dinamisku un krāsainu laikmetu, stilu un žanru mozaīku. Mūsu ērģelnieki, tāpat sezonāli apmierinādami tūristu vēlmes, tomēr pieradinājuši pie monolītām, nereti hrestomātiskām programmām (Bahs, Franks, Mesiāns, Diprē u. c.). Tās laika gaitā esam akceptējuši kā vērtīgi izglītojošas, garīgi bagātinošas un attīrošas, kaut finansiāli nebūt ne tik ienesošas.

Koncerta beigu posmā seko Gabriela Forē skaistā “Pavana” pašas Ivetas Apkalnas transkripcijā un fināls no Nadži Hakima triptiha “Veltījums Igoram Stravinskim” – opuss, kas efektīgi uzšvirkst visās organo pleno krāsās un drīz vien arī gaist.

Man ir kāds sapnis, kāda vīzija. Vai Iveta Apkalna savos aktīvajos koncertceļojumos nevarētu citzemju publiku iepazīstināt ar Alfrēda Kalniņa ērģeļdarbiem? Vai tik neiespējami? Varbūt mums kā Eiropas Savienības dalībvalstij tas būtu tikai viens no daudzajiem nepadarītajiem kultūras mājas darbiem. Lai izcilākās (un kanonizētās) kultūras vērtības nepaliek guļam dalībvalsts aizkrāsnē, bet tiek sniegtas visai Eiropas Savienībai. Tur taču būtu tā dalības jēga. Tas tāds novēlējums.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu