Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. Jū 1 Komentāri / Komentēt

DIEGI

Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncerts 2010. gada 21. maijā Lielajā ģildē. Solists Gunārs Upatnieks (kontrabass), kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Juha Kangass

Kristaps Pētersons, komponists
 
Vērtējums * * * *

 

 

Kā vēsta sena latviešu paruna – ar diegiem nav aršana, lai vai cik eleganti tas tiktu darīts. Saturiski švakās programmas izpildījums gan no orķestra, gan solista, gan arī no diriģenta puses bija efektīgs, bet jēga no tā kāda? Nedz Rotas opuss kontrabasam ar orķestra pavadījumu (nāk prātā daudzi komponisti, kurus Rotas kungs tajā laikā klausījies), nedz arī slavenā Bēthovena mazāk slavenā Otrā simfonija (būtiskas formas problēmas, nenozīmīgs intonatīvais materiāls, klišejiska instrumentācija), nedz “mazsālītie” Voltona un par maz ”apceptie” Nūrdgrēna skaņu raksti nevar izveidot elpu aizraujošu ceļojumu skaniskajā telpā.

Var jau būt, ka sezonas noslēgumu vajag taisīt vieglu. Un šādā kontekstā derētu arī kaut kas no filmu mūzikas – izvēle kritusi par labu Viljama Voltona mūziku kinofilmai “Henrijs V”. Bet filmu mūzikas kontekstā zināms potenciāli nāvējošs fakts – ir filmu mūzika, kas spēj dzīvot patstāvīgu dzīvi uz skatuves un ir tāda, kura ārpus filmas mirst. Tas laikam aizmirsās. Bet ja nu reiz par šo koncerta sastāvdaļu sāku izteikties, tad nobeigšu to ar patiesu prieku par orķestra skaņu, kā arī Kangasa aizrautīgo interpretāciju.

Nino Rotas Divertimento concertante kontrabasam un orķestrim ir – nekāds. Neskaitāmas bezsatura pārejas epizodes, tēmām nav savas sejas, instrumentācijā komponists, acīmredzot, izvīrzījis sev vienu uzdevumu – nekļūdīties (līdz ar to arī tur nav nekā interesanta) utt. Tomēr, jāatdzīst, ka tas ir viens no kontrabasa koncertiskā repertuāra labākajiem sasniegumiem – nav jau tā īsti nekā cita, ko spēlēt. Laimīgā kārtā ir pāris mūziķu, kuri šo sacerējumu izpilda tā, ka gandrīz aizmirstas kompozicionālais bezsaturs. Gunāra Upatnieka spēles toņa kvalitātes ir ārpuskārtas, nerunājot nemaz par reģistru izlīdzinātību, tehniku un visu pārējo “virtuvi”. Upatnieka kunga spēlē vienmēr ir bijusi jaušama individualitāte, bet pēdējā laikā viņš spēlē arvien oriģinālāk. Tā jau šobrīd ir pasaules klase ne vien spēles mākā, bet arī interpretācijā. Zinot viņa spēju nekad neapstāties pie sasniegtā, pilnīgi mierīgi var gaidīt, ka nākotnē Gunāra Upatnieka spēle būs vēl neticamāka.

Pēra Henrika Nūrdgrēna Simfonija stīginstrumentiem op. 43 izklausījās pēc vētras ūdensglāzē. Fragmentāro un intonatīvi ne līdz galam noformēto kompozīciju kopā savilkt nespēja nedz lieliskais stīgu grupu skanējums, nedz arī muzikālajam saturam precīzi atbilstošie diriģenta ekspresīvie mājieni.

Ludviga van Bēthovena Otrās simfonijas lasījums atbilda labam Eiropas vidusmēra interpretācijas standartam. Artistiski, aizrautīgi, skaisti un normāli. Bēthovena fanu pūļi varēja būt apmierināti – deva bija dozēta ar klasisku mēra izjūtu. Bet tovakar manā iztēlē gaisā “pakārās” Pjēra Bulēza uzdotais jautājums Bēthovena simfoniju spēlēšanas sakarā.

Ja abstrahējas no saturiskām problēmām – koncerta izpildījums bija bez vainas. Vēl vairāk – orķestra skanējums ir ļoti labs! Un nedrīkst neminēt arī to, ka šī programma demonstrēja drosmi – nespēlēt kārtējo reizi tikai akadēmisko popmūziku vien (ko tik ļoti ir iecienījuši darīt orķestri visās pasaulēs). Tomēr vislabāk man šā kā tā patika Ministru kabineta balvu pasniegšana koncerta vidū Normundam Šnē un Gunāram Upatniekam. Lai mani kāds nepārprastu – abi šie cilvēki ir godam nopelnījuši visas balvas, kuras kādam ienāktu prātā viņiem pasniegt. Bet, zinot ģeopolitisko fonu, situācija bija komiska. Vai izņemot Intu Dālderi tur ir vēl daudz ministri, kuri zina, kas ir tie cilveki, kuriem viņi piešķīra balvas? Gan jau ka uz kādu koncertu ir bijuši, bet diezin vai jau nu mīlestības uz mākslu dēļ (Gundegai Repšei pirms kāda laika radās šaubas vai šie kungi un dažas dāmas vispār zina, kas ir Latvijas republikas himnas mūzikas autors). Bet tas vēl tā. Pretenzijas raisa jau pašas balvas pasniegšanas laiks un vieta – koncerts. Ja nekļūdos, tad koncerts ir notikums, uz kur cilvēki dodas klausīties mūziku, visas tā sastāvdaļas ir pozicionētas, lai klausītāju izvadātu cauri visneizprotamākajai no mākslām – mūzikai. Koncerts pēc definīcijas ir spējīgs atklāt dvēselei ko nebijušu, elpu aizraujošu; klausītājs var piedzīvot garīgu atklāsmi utt. Balvu pasniegšana tā kā būtu no citas operas. Pilnīgi iespējams, ka etiķete to atļauj, bet tad kaut kas tā īsti nav kārtībā ar etiķeti. Iztēlojieties situāciju – operā teju teju sāksies otrais cēliens, noskan trešais zvans, uz skatuves atveras priekšskars un uznāk...


1. JT

`Otrā simfonija (būtiskas formas problēmas, nenozīmīgs intonatīvais materiāls, klišejiska instrumentācija`... -------------------------------------------------------------------------------- Paldies par rosinājumu. Tas atgādina kādu senu dialogu: -Manu mūziku klausīsies tad, kad Bēthovens būs aizmirsts. -Tas var būt. Bet ne agrāk. Un instrumentācija (pats par sevi parazīttermins, jo arī pati nodarbe ir virtuves daļa, kartupeļu mizošana) ir kā eleganta kleita, kuru nepamana, jo tā izceļ valkātājas personību.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu