Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

15. Jū Komentēt

PUČĪNI TRIPTIHS ZEMES UN UGUNS SKAVĀS

Džakomo Pučīni operu triptiha pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā 2010. gada 8. jūnijā. Lomās Asmika Grigorjana un Kosma Ranuers, diriģents Modests Pitrens, režisors Viesturs Kairišs

Orests Silabriedis, “Mūzikas Saule”

Vērtējums: * * * *

Divi vislielākie prieki – fakts, ka mūsu opernamā pirmoreiz visā pilnībā iestudēts Pučīni viencēlienu triptihs, kā arī Asmikas Grigorjanas triumfa gājiens, dziedot galveno sievietes lomu visās trijās operā. Iestudējums kopumā izdevies, tomēr par izcilu veiksmi to nevar saukt, jo atskaņojuma vienmērīgā kvalitāte pārspēj skatuviskā aspekta nevienmērīgo kvalitāti.

Sāksim ar mūziku. Pirmā opera “Apmetnis” ir trīsdaļīgas formas koncepta tematiski nopietnais Allegro, otrā opera “Māsa Andželika” ir klasiska lēnā daļa, savukārt trešā opera “Džanni Skiki” – dzirkstošs skerco. Šādam dalījumam atbilst arī mūsu opernama skatījums. Atgādināsim, ka komponists bija visai neapmierināts, ja visas trīs daļas neatskaņoja kopā, un kļuva pagalam nīgrs, ja kādu no viencēlieniem salika kopā ar cita komponista operu, piemēram, Štrausa “Salomi”, Maskanji “Zemnieka godu”, Leonkavallo Pagliacci u. tml. Tas tomēr nenozīmē, ka viencēlienu salikums būtu perfekts un neizjaucams – mūzikas kvalitātes aspektā var teikt, ka “Apmetnis” ir ļoti laba veristiska mūzika, “Māsa Andželika” – normāla vid(uv)ējā opera (kā vidējais pilsonis, vidējais latvietis un tamlīdzīgi zvēri), savukārt “Džanni Skiki” ir ģeniāla antiopera jeb tradicionālās operas idejas spožs apvērsums, žilbinoša parodija, galu galā – ļoti laba komēdija.

Baltā nama iestudējumā ievērojamākais ir Viestura Kairiša veidotais “Džanni Skiki” lasījums. Melnās komēdijas noteikumi īstenoti ar virtuozu izdomu un bez pliekanībām. Dažubrīd pat baisi metas, ka tas, ko redzam uz skatuves, nav vis teatrāls pārspīlējums, bet ka tā īstenībā notiek arī dzīvē. Nelaiķis vēl silts, bet sērojošie tuvinieki jau meklē testamentu un plēšas par mūļa un dzirnavu īpašumtiesībām. Viesturam Kairišam teicami izdevies noturēties uz komēdijas un asa farsa robežas. Lauretas ārijas risinājums tāds, ka gribas sajūsmā lēkāt pa krēslu – meitene rāda, kā nolēks no Ponte vecchio, pēc kam paziņo, ka vēlas mirt, un apguļas blakus nelaiķim. Vienīgais, kas drusku jauc iespaidu, ir melodramatiskā zemes biršana viencēliena noslēgumā.

Un, ja jau reiz esam “pie zemes”, tur arī uzkavēsimies. Zinot, ar kādu smalku ironiju un vērienīgām inscenētāja dāvanām Kairišam savulaik izdevies tikt galā ar Čaikovska “Jevgeņiju Oņeginu”, kā arī ar divām Vāgnera tetraloģijas operām, 8. jūnija vakarā radās sajūta, ka režisors šoreiz zaudējis brīnišķīgo ironisko distanci un ļāvies tieksmei pasvītrot samērā maznozīmīgus notikumus ar tādiem spēcīgiem elementiem kā zeme un uguns. Diemžēl vienīgais, kas no tā paliek atmiņā, ir divu jaunu mīlētāju duets, ko solisti dzied, turoties pie zaļām papardēm puķpodā (“Apmetnis”), nelielas bažas, ka opernams varētu aizdegties no spainī bīstami intensīvi liesmojošas uguns (“Apmetnis” un “Māsa Andželika”), jau nosauktā brīdinošā zemes birdināšana (“Džanni Skiki”), kā arī pārdomas, vai svečtura daudzināšana “Džanni Skiki” noslēgumā varētu nozīmēt to pašu, ko spainis ar uguni divu iepriekšējo viencēlienu noslēgumā.

Tiesa, šo rindu autors, pieder pie tiem skatītājiem, kuri režisoru iecienītas simboliskas daudznozīmības parasti pamana tad, kad kāds viedāks kritiķis tās aprakstījis recenzijā, tomēr šajā gadījumā liekas, ka vēstījums iešifrēts pārlieku dziļi “zemē”. Pēc būtības spēcīga saturiska jēga ir tikai stāstam par Džanni Skiki. “Apmetnī” runa par banālu ģimenes drāmu, kurā padzīvojis vīrietis netiek galā ar apsūbējušu greizsirdību, savukārt “Māsa Andželika” ir visai amorāls stāsts par mūķenes maldīšanos, iedomājoties, ka pašnāvību var attaisnot ar vēlmi tikt tuvāk mirušajam dēlam. “Apmetnis” muzikāli interesantāks, “Māsa Andželika”, kā taisnīgi norādīja kāds prominents operas pazinējs no Latvijas, vairāk piemērota pašdarbības sieviešu kora 8. marta svinībām. Skaista, jā, ļoti skaista ir “Andželikas” mūzika, tomēr, salīdzinot ar citiem Pučīni darinājumiem, līdz lielākai mākslai nepavelk. Varbūt arī tas daļēji ir iemesls, kāpēc Viesturam Kairišam šoreiz mazāk veicies ar diviem pirmajiem viencēlieniem – režisora koncepcija iecerēta pārāk daudzslāņaina attiecībā pret materiāla saturu. Tajā pašā laikā izrāde ir visnotaļ skatāma, jūtams, ka ieguldīts vērā ņemams darbs, kura augļi neapšaubāmi darīs prieku visiem, kuri saņemsies pavadīt opernamā četras stundas.

Tagad par muzikālo pusi. Vislielākā uzslava operas galvenajam diriģentam Modestam Pitrenam – viscaur pārliecinošs, spēcīgs, muzikāli loģisks un saviļņojošs lasījums, turklāt orķestra spēle uzspodrināta teju līdz nedzirdētām niansēm. Asmika Grigorjana nudien ir prima donna. Līdzās milzīgam skatuves šarmam un teicamām fiziskām dāvanām, jūtams, ka dziedātājai nevainojami darbojas smadzenes, ka viņa spējīga uz visdažādāko iemiesošanos un galu galā arī viņas balss koši rotā gan Džordžetas, gan Andželikas, gan Lauretas tēlu (tiesa, pirmizrādē dziedātāja slaveno Lauretas āriju vokāli mazliet “pārspēlēja”, taču, domājams, to var norakstīt uz saspringumu no atbildības, dziedot vadošas lomas visos trijos viencēlienos).

Zviedru baritons Kosma Ranuers bija skatuviski izcils kovbojs jeb Džanni Skiki, savukārt Mikēles lomā “Apmetnī” – pablāvs. Tā kā balss dotības nav dižas, tās vajadzētu atsvērt skatuves šarmam, taču dramatiskajā ampluā tas pagaidām diez kā nedarbojās. Brazīlietis Tjago Arankams, kurš dziedāja Luidži, gan izskatījās, gan izklausījās tā, kā jaunam, spēcīgam un pievilcīgam melnstrādniekam piedien, proti, ļoti labi. Tikko jaušamās narcisisma pazīmes šādā lomā visnotaļ attaisnojamas. Jāapsveic Raimonds Bramanis, kurš Rinučo dziedāja kā daudzsološs tenors, vokāli skanot visnotaļ interesantāk nekā savulaik baritona ādā. Ar interesi gaidīsim, kā turpināsies (ja turpināsies) dziedātāja pārtapšana. No galveno lomu tēlotājiem vēl noteikti jānosauc Andžella Goba. Hercogienes tēlā viņa bija skatuviski iederīgi stindzinoša (iespējams, varētu vēlēties pilnasinīgāku zemā reģistra izmantojumu), savukārt nelaiķa Buozo māsīcas Zitas lomā dziedātāja dzirkstīja kā brīnumsvecīte – gan dziedot ritmiskā ziņā stipri sarežģīto vokālo partiju, gan tēlojot visai aprobežotu, toties jo mērķtiecīgu mantojuma pretendenti.

Triptiha iestudējumā piedalās daudz dziedātāju, visus nenosauksim, taču viens gan jāteic – ne otrajā, ne trešajā plānā nebija neviena dziedātāja, kurš pret saviem pienākumiem izturētos kritizējami. Latvijas Nacionālā opera kārtējoreiz apstiprinājusi savu spožas ansambļa operas statusu, kas jo sevišķi pārliecinoši izpaudās “Džanni Skiki” nebūt ne vieglās partitūras virpuļainajā un neiedomājami vitālajā iemiesojumā. Ja nu tomēr atļauts kādu īpaši izcelt – sirsnīga atzinība Kristīnei Gailītei par izcilas komiķes cienīgu darbošanos “Džanni Skiki”.

Noslēgumā vēl divas uzslavas: brīnišķīgi savu darbu veikusi opernama redaktore Dagnija Grīnfelde, veidojot saistošas anotācijas programmiņas burtnīcai, kā arī Ieva Jurjāne, ar krāsu (scenogrāfija) un siluetu (tērpi) palīdzību precīzi uzzīmējot darbības vidi un cilvēku raksturus. Šis nudien bija tas gadījums, kad modesskates cienīgs tērps pilnībā atbilst attiecīgās lomas saturam.

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu