Pavisam nesen izveidotais Rīgas Baha koris drīz pēc debijas sv. Pētera baznīcā sniedzis jaunu uzstāšanos – šoreiz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur Māra Kupča vadībā līdz ar kori un atsevišķi no tā piedalījās arī atskaņotājmākslinieki no Stokholmas Mūzikas augstskolas un baroka orķestra Collegium Musicum Rīga jeb apvienotajam Latvijas/ Zviedrijas baroka orķestris. Sekojot 18. gadsimta pirmās puses tradīcijām, kopējais mūziķu apjoms gan nebija vērienīgs, tādējādi dodot iespēju Mārim Kupčam, kā jau ierasts, atskaņojumu vadīt līdz ar ģenerālbasa spēli pie klavesīna. Programmā iekļautie darbi – Georga Fīlipa Tēlemaņa uvertīra/svīta “Birža”, fragmenti no Johanam Sebastiānam Baham piedēvētās svītas orķestrim sol minorā un Karla Heinriha Grauna Te Deum reprezentēja to mūziku, kuru bija iecienījis Frīdrihs II savā valdīšanas laikā no 1740. gada līdz 1786. gadam – periodā, ko iezīmē pēdējās baroka virsotnes, galantā stila apoteoze un klasicisma uzplaukums; jāpiemin, ka Frīdrihs II spēlēja flautu un mīlēja uzskatīt sevi par apgaismotu monarhu, viņš sacerēja arī vairums instrumentālu, tostarp simfonisku skaņdarbu, turpinot paradoksālo tradīciju, kad gaišu un dzīvi apliecinošu mūziku rakstīja valdnieki un tirāni, piemēram, Ričards I un Henrijs VIII, un kuru ar virkni skaistu šansonu pienācīgi noslēdza Maksimiliāns Robespjērs.

Instrumentālo darbu atskaņojumi koncerta sākumdaļā uzskatāmi atklāja Māra Kupča vadītā orķestra labākās īpašības un ne tik pievilcīgos dotumus. Kā nenoliedzami atzīstamas prasmes te jānosauc dabiska un jūtīga emocionalitāte, kuras muzikālais atveids tajā pat laikā precīzi iekļāvās baroka skaņumākslas racionālajos afektos, laikmetam atbilstoša agoģika un skaidri iezīmēti tempa un dinamikas kontrasti. Varēja just, ka šajā ziņā diriģenta radošie pētījumi bija nesuši rezultātu. No otras puses, interpretācijās, pirmām kārtām Tēlemaņa svītā, diemžēl izpaudās arī intonācijas un skaņojuma problēmas – stīgu instrumenti īsti nesapratās ar pūšaminstrumentiem, un arī klavesīna harmoniskais balsts vietām nespēja neko daudz līdzēt. Līdztekus tīrākai spēlei ļoti priecātos arī par spilgtākiem un krāšņākiem tembriem – no visas vijoļu grupas vienīgi pirmā vijole bija daudzmaz skanīga, un izteiksmīgāku kolorītu atbilstoši instrumentu iespējām šeit drīzāk panāca baroka čelli, fagoti un blokflautas. Nešaubos, ka orķestrim iespējams iedzīvināt daudzpusīgāku un košāku tembru paleti, arī sekojot izpratnei par autentiskām baroka interpretācijām, un to vispirms var attiecināt tieši uz vēsturisko stīgu instrumentu sniegumu. Raksturojot pašu mūziku, jāatzīst, ka tā neraisīja īpašas jaunatklāsmes.