Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. Jū Komentēt

IESKATS PRŪSIJAS KARAĻA GALMA MŪZIKĀ

Rīgas Baha kora koncerts “Mūzika Prūsijas karaļa Frīdriha II galmā”  2010. gada 17. jūnijā Latvijas Mūzikas akadēmijā. Piedalās Anna Valstrēma (vijole, Zviedrija), Latvijas/ Zviedrijas baroka orķestris, mākslinieciskais vadītājs un diriģents Māris Kupčs.

 
Armands Znotiņš, mūzikas žurnālists
 
Vērtējums * * *

Pavisam nesen izveidotais Rīgas Baha koris drīz pēc debijas sv. Pētera baznīcā sniedzis jaunu uzstāšanos – šoreiz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur Māra Kupča vadībā līdz ar kori un atsevišķi no tā piedalījās arī atskaņotājmākslinieki no Stokholmas Mūzikas augstskolas un baroka orķestra Collegium Musicum Rīga jeb apvienotajam Latvijas/ Zviedrijas baroka orķestris. Sekojot 18. gadsimta pirmās puses tradīcijām, kopējais mūziķu apjoms gan nebija vērienīgs, tādējādi dodot iespēju Mārim Kupčam, kā jau ierasts, atskaņojumu vadīt līdz ar ģenerālbasa spēli pie klavesīna. Programmā iekļautie darbi – Georga Fīlipa Tēlemaņa uvertīra/svīta “Birža”, fragmenti no Johanam Sebastiānam Baham piedēvētās svītas orķestrim sol minorā un Karla Heinriha Grauna Te Deum reprezentēja to mūziku, kuru bija iecienījis Frīdrihs II savā valdīšanas laikā no 1740. gada līdz 1786. gadam – periodā, ko iezīmē pēdējās baroka virsotnes, galantā stila apoteoze un klasicisma uzplaukums; jāpiemin, ka Frīdrihs II spēlēja flautu un mīlēja uzskatīt sevi par apgaismotu monarhu, viņš sacerēja arī vairums instrumentālu, tostarp simfonisku skaņdarbu, turpinot paradoksālo tradīciju, kad gaišu un dzīvi apliecinošu mūziku rakstīja valdnieki un tirāni, piemēram, Ričards I un Henrijs VIII, un kuru ar virkni skaistu šansonu pienācīgi noslēdza Maksimiliāns Robespjērs.

Instrumentālo darbu atskaņojumi koncerta sākumdaļā uzskatāmi atklāja Māra Kupča vadītā orķestra labākās īpašības un ne tik pievilcīgos dotumus. Kā nenoliedzami atzīstamas prasmes te jānosauc dabiska un jūtīga emocionalitāte, kuras muzikālais atveids tajā pat laikā precīzi iekļāvās baroka skaņumākslas racionālajos afektos, laikmetam atbilstoša agoģika un skaidri iezīmēti tempa un dinamikas kontrasti. Varēja just, ka šajā ziņā diriģenta radošie pētījumi bija nesuši rezultātu. No otras puses, interpretācijās, pirmām kārtām Tēlemaņa svītā, diemžēl izpaudās arī intonācijas un skaņojuma problēmas – stīgu instrumenti īsti nesapratās ar pūšaminstrumentiem, un arī klavesīna harmoniskais balsts vietām nespēja neko daudz līdzēt. Līdztekus tīrākai spēlei ļoti priecātos arī par spilgtākiem un krāšņākiem tembriem – no visas vijoļu grupas vienīgi pirmā vijole bija daudzmaz skanīga, un izteiksmīgāku kolorītu atbilstoši instrumentu iespējām šeit drīzāk panāca baroka čelli, fagoti un blokflautas. Nešaubos, ka orķestrim iespējams iedzīvināt daudzpusīgāku un košāku tembru paleti, arī sekojot izpratnei par autentiskām baroka interpretācijām, un to vispirms var attiecināt tieši uz vēsturisko stīgu instrumentu sniegumu. Raksturojot pašu mūziku, jāatzīst, ka tā neraisīja īpašas jaunatklāsmes.

Uvertīra/svīta “Birža” uzskatāma par tipisku Tēlemaņa darbu ar komponista laikam tradicionāliem harmoniskajiem modeļiem, formveides paraugiem un melodiskajiem motīviem, kur cikla daļu nosaukumos pieteikto ironiju saklausīt bija grūti. Orķestra svīta ar 1070. kataloga numuru, manuprāt, diezgan droši nav Baha sacerēta – raksturīgo nopūtu intonāciju plūsmu varēja uztvert ar interesi, tomēr kopiespaidam pietrūka oriģinālas mākslinieciskās valodas klātbūtnes un citām Baha simfoniskajām partitūrām piemītošās unikalitātes.
 Karla Heinriha Grauna Te Deum diriģents nosauca par vienu no skaistākajiem baroka laika vokāli simfoniskajiem darbiem, un šim vērtējumam jāpievienojas. Izvērstais cikls saistīja ar individualizētām, plastiskām un valdzinošām intonācijām un tēliem, solodziedājumos pausto muzikālo pārdzīvojumu jūtīgumu un niansētību un krāšņu, apgarotu emocionālo pacēlumu. Koris un orķestris šo skaņdarbu atainoja visnotaļ sekmīgi, taču ne bez iebildēm. Par spilgtākajiem interpretācijas rakursiem te jāmin izteiksmīga un bagāta noskaņu gamma, jau iepriekšraksturotā atbilstība autentiskam baroka mūzikas atveidojumam, tostarp kora dziedājuma pamatprincipos – tembru izvēles, raksturu atspoguļojuma un frāzējuma precizitātē – un teicams dinamiskais balanss un saliedēta saspēle starp orķestri, kori un solistiem. Tam šoreiz pievienojās arī lielāka intonatīva stabilitāte un tīrība nekā iepriekš. Pilnībā harmoniskai un visās mākslinieciskajās izpausmēs pārliecinošai interpretācijai šķērslis tomēr izrādījās vairākas nepilnības – ierobežots tembrālais spektrs orķestra skanējumā, kur pamanāma loma bija atvēlēta ne tikai stīgu instrumentiem, bet arī mežragiem, kuri cikla pirmajā daļā sev piešķirto frāzi tā arī nespēja nospēlēt precīzi (lai arī cik tas grūti būtu uz dabiskajiem mežragiem), jūtami atšķirīgas kvalitātes kora balsu grupās (soprāni un basi kopumā izklausījās viengabalaināki un skanīgāki par altiem un tenoriem) un nevienmērīgs solistu sniegums.
Neraugoties uz to, koncerta izskaņa atstāja vairāk pozitīvus iespaidus nekā pesimistiskas izjūtas. Karla Heinriha Grauna Te Deum katrā ziņā bija spilgts un patīkams muzikāls atklājums, un līdzīgus pārsteigumus no Rīgas Baha kora un Māra Kupča vadītā orķestra ceru sagaidīt arī nākotnē.      


Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu