Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. Jū 1 Komentāri / Komentēt

LATVIJAS SIMFONIJA

“Latviešu mūzikas koncerts” 2010. gada 14. jūnijā Rīgas Domā. Piedalās solisti Imants Erdmans (baritons), Ēriks Kiršfelds (čells), profesionālais pūtēju orķestris “Rīga”, diriģents Andris Poga.

 
Imants Zemzaris, komponists
 
Vērtējums * * * * *

 

Rīgas Doma varenā akustika palaikam sagādā raizes: skaņas saplūst, īpaši ātrā mūzikā. Tomēr pūtēju orķestrim “Rīga” diriģenta Andra Pogas vadībā tieši šī varbūt kļūst par pateicīgāko uzstāšanās telpu. Stabulēm un taurēm taču piemīt vārdos formulējama (savveida ērģeles) un arī neformulējama sasaistīta ar sakrālo vidi. Orķestra kopskaņa tieši šajās velvēs iegūst cildenumu un mūžības elpu. Žēl, ka koncerta rīkotāji nemudināja publiku ieņemt vietas maksimāli tuvu orķestrim, pat arī sānu sektoros. Tas būtu ļāvis viedāk sekot (kaut vai saredzēt) nebūt ne tik lapidārajiem un caurspīdīgajiem mūzikas procesiem.
Koncerta centrā bija Viļņa Šmīdberga Simfonijas pirmatskaņojums. To “iesildīja” vairāki Jāņa Ivanova, Jāņa Mediņa un Bruno Skultes neliela apjoma darbi, kuros kā solisti piedalījās dziedonis Imants Erdmans un čellists Ēriks Kiršfelds. Kā jau afišā pieteikts: programma veltīta komunistiskā genocīda upuru piemiņai.
Apbrīnoju Viļņa Šmīderga spēju radīt Simfoniju četrās šaurās dzīvokļa sienās, kas piedzīvotas ar ikdienas iztikas rūpēm. Un nevis vientuļā būdiņā augstu Alpu kalnos, kā tas bija atvēlēts Gustavam Māleram. No patērniecības iekļautās Imantas blokmājas skatuvietas vienā tvērienā ieraudzīt visu Kurzemi, visu Latviju krietni garā un mezglainā laikmeta nogrieznī. Viendaļīgā simfonija ir izvērsts un dramatismā briedināts stāsts, tādēļ varbūt visai vientuļa uz patlaban dominējošo atsvešināto skaņu dekoru vai audiokosmētisko rokdarbu fona. Te mijas kataklizmas un atzele. Laikpalaikam izaug izmisuma pilnas kulmināciju virsotnes, izaug dabiski ne shematiski. Skaņu rakstā inkrustētas ganu balsis un korālis. Te arī tāds kā zemesvēzītis pašā sākumā (“dzīvs irr…”). Šmīdbergu atpazīstam no galvas līdz kājām. Tā pati zināmā sastrēdzinātība, darbs it kā no galiem sapresēts. Spriedze neatspringst ne brīdi, pat arī apskaidrojošajā izskaņā īsti ne. Episkā pārsvars pār juteklisko. Emocionālais zieds it kā paliek maģiski sakļauts, līdz galam neatveras klausītājam, nesasniedz tādu intīmas saprašanās svētbrīdi, kā, piemēram, Adagietto jau pieminētajā Gustava Mālera Piektajā simfonijā. Simfonija tapusi Austrumeiropā, un Austrumeiropas komponista sūtība jau arī ir paust savā jaunradē visu piedzīvoto un zināmo un neļauties dažnedažādiem piedāvājumiem, kas bieži lēcu viruma vērtē vien ir. Simfonija sacerēta Latvijā, ar ventiņisku akcentu. Tā nav “made in EU”, kā tas tik aizskaroši anonīmi nule parādās uz daudziem izstrādājumiem. Komponistam arvien būs tiesības būt sava laika lieciniekam, būt disidentam, būt zaļajam, citādi domājošam. Pretēji tam, kā viņu cenšas iebarot ar hamburgeru, padarīt par augsti profesionālu bezzemes, bezdzimtas mieramiku.
14. jūnija vakarā Radio 3 “Klasika” kanālā skanēja Ilonas Breģes Rekviēms, bet Latvijas televīzijas 1 programmā rādīja Dzintras Gekas Sibiriādes. Tātad Vilnim Šmīdbergam ir domubiedri – pārsvarā no viņa paaudzes, tās, kuru arī bija ieinteresējis Simfonijas pirmatskaņojums. 14. jūnija kalendāra lapiņa aizvērta. Vai patiesi aizvērta? Tad kādēļ vēl tik daudz izlīdzināma, izlīgstama, skaidrojama, piedodama šogad?..
 
 
 

 

1. JT

Pretēji tam, kā viņu cenšas iebarot ar hamburgeru, padarīt par augsti profesionālu bezzemes, bezdzimtes mieramiku. - Droši vien domāts `bezdzimtas`: dzimta - ģimene daudzās paaudzēs, viss tuvinieku kopums; dzimte - gramatiska kategorija (vīriešu dzimtes lietvārds)...

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu