Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

06. Jū Komentēt

SVARĪGI NESVARĪGAIS

Grupas “Gaujarts” koncerts 2010. gada 2. jūlijā Spīķeru koncertzālē.

Zane Kanberga

Vērtējums * * * *

Iespējams kādam grupas nosaukums varētu arī neko neizteikt. Manas pirmās asociācijas izdzirdot vārdu “gaujarts” – vai tur kāds sakars ar iecienīto bufeti “Gauja” vai garāko Latvijas upi? Tomēr nosaukuma izcelsmi puiši īpaši neslēpj – tas aizgūts no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Un ja koncerta mākslinieciski filosofiskā paskata verbālo pērļu meistars Jānis Joņevs savos citātos bijis uzticīgs patiesībai, tad franču vārdā gaujarts (protams, pie mums lietojot tikai īpaši latvisku izrunu) nodēvēta kāda labi griežama rožu šķirne. Toties pazīstamāk skan: (jāiedomājas arī melodija un grupas vokālista Edgara Mākena nedaudz askētiskā balss!) “cilvēks vārdā cilvēks, iela vārdā iela…”.Tā dziesmā “Putekļi”jau itin bieži dažādās raidstacijās mūs uzrunā un aplipina šīsapvienībaspuiši.

Tomēr – ja izjūtat izteiktu vēlmi meklēt oriģināli svaigu skanējumu, ārēji enerģisku, strauju mūziku, tad “Gaujarts”muzikālā darbība, iespējams, var šķist vienveidīgi rezignēta, brīžiem piepacelta tiem, kam viss šķiet banāls, kā arī patapināta no dažnedažādiem vietējiem un ārzemju mūziķiem: no “Hospitāļu ielas” viegli caurspīdīgais smeldzīgums, iespējams, atnācis kopā ar ģitāras un balss īpašnieku Edgaru Šubrovski, saiknes ar Jana Tīrsena mūzikas francisko šarmu paspilgtina akordeona spēle Mārča Gurtiņa rokās, kā arī “Pītās dziesmas” amēliskais valšveidīgums.

Stilistiski grupas skanējums ieguvis apzīmējumus gan kā latviešu indie, gan šansonu popfolks. Otrais, iespējams, ir atbilstošāks, tomēr vairos grupu “pabāzt” zem kāda konkrēta virziena, jo ir sajūta, ka tas viss vēl var mainīties. Zīmīgi mazsvarīgu vietu apvienības darbībā ieņem šova elementi (kaut gan – nevaru nepieminēt koši strīpaino uzvalku (ja nemaldos basģitārista Rūdolfa Kokina ietērpā), kas oponē iepriekšējam izteikumam, kā arī koncerta multimediālo ievirzi – videoprojekciju izmantojumu ar ilustratīvām improvizācijām – tām gan vairāk piemita intīms raksturs), toties uzmanību nešaubīgi piesaista izmeklētā dzeja, kuras nozīme kompozīcijās vienlīdzliela ar instrumentālo pienesumu. Priecē nebaidīšanās izmantot arī dzejas lielmeistaru – Raiņa un Ojāra Vācieša – garadarbus. Labs teksts aicina ieklausīties, tamdēļ arī vairākkārt atgriezties pie jau dzirdētas kompozīcijas, iedziļināties un varbūt nepadarīt mūziku par savas ikdienas akustisko fonu.

Par spīti uzskaitītajiem (ne)trūkumiem Spīķeru koncertzāli Gaujarta svarīgā koncerta dienā piepildīja patiesi daudz apmeklētāju. Un ne jau visi bija tādi grupas nepazinēji kā es! Koncertzāles mājīgi kameriskā vide, manuprāt, ideāli atbilst šāda veida koncertiem gan skaņas kvalitātes, gan publikas un mūziķu enerģētiskās mijiedarbes ziņā. Protams, varētu pasūdzēties, ka pārblīvētības dēļ ne viss daļai apmeklētāju bija saskatāms, tomēr koncerts jau nav nekāds kino.. Reizēm mazāk redzi – vairāk dzirdi!

Koncerts apliecināja, ka Gaujarts trīs gadu darbības laikā ir paspējis pierādīt savu pastāvēšanas nepieciešamību. Ar grupas nosacīto moto (balstos uz tīmeklī atrodamo informāciju) “nekļūt banāliem un reizē nebaidīties būt sirsnīgiem”, puiši norāda savas mūzikas nepretenciozo iedabu, kurā svarīgākais ir kādu uzrunāt.

 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu