Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

07. Jū Komentēt

DIVI KREKLI UZ TRIM

10. Starptautiskā džeza mūzikas festivāla “Rīgas Ritmi” koncerti 2010. gada 1. un 2. jūlijā Rīgā, Kongresu namā.

Edgars Linde, mūziķis

Jā, divi krekli uz trim – tik vienkārši, bet ļoti trāpīgi savu draugu kopu raksturoja amerikāņu pianists Džeralds Kleitons (Gerald Clayton). Un kas gan jebkurai muzikālai vienībai varētu būt svarīgāks par spēcīgu draudzību caur skaņu, melodijas un harmoniju pasauli.

Džeralda Kleitona trio ar tā muzikālajiem kompanjoniem kontrabasistu Džo Sanderu (Joe Sanders) un bundzinieku Džastinu Braunu (Justin Brown) 1. jūlijā ieskandināja nu jau 10. Starptautiskā mūzikas festivāla “Rīgas ritmi” pirmo lielo koncertu Kongresu namā. Iepazīšanās brīdis, ieraugot uz skatuves uzkāpjam trīs pavisam jaunus puišus, bija dīvains. Vai tie ir tie paši, par kuriem ir tik daudz izcilu atsauksmju dzirdēts no dažādiem pasaules festivāliem un kam cienījami žurnāli velta glaimojošus komentārus? Vai tie ir tie, kuri šobrīd ir plašā Eiropas turnejā, piedaloties nopietnos festivālos vairāku valstu galvaspilsētās, bet arī pēc tam mājās pasēdēšana nesanāks, jo jāpaspēj apskriet rinda festivālu un koncertu valstī, kur novadus sauc par štatiem.

Pirmās trio priekšnesuma radītās skaņas manas šaubas “noliek pie malas”. Ne velti grupas līderis pērn bija nominēts Grammy balvai kategorijā Best Improvised Jazz Solo, un ne velti viņš nāk no džeza mūziķu dinastijas vairākās paaudzēs. Tas jūtams ik frāzē, teikumā, skaņdarba jebkurā mirklī – augsti profesionāla mūzikas izpratne, smalki izstrādāta forma, viegli plūstoša stilizācija, tik jauniem puišiem gluži netipisks viedu zināšanu un domas lidojuma kopums. Sadzirdama arī tā skola, ko Džeralds vairākkārt minējis, stāstīdams kā bērnībā sekojis līdzi tēva, pasaules slavenā kontrabasista Džona Kleitona (John Clayton) ansambļu mēģinājumiem, dzīvojis līdzi viņu darbam, un galvenais, sevī uzsūcis lielisku ansambļa darbības, ētikas un savstarpējās cieņas būtību. Pārsteidz, cik organiski šie puiši viens otru jūt, atbalsta un papildina muzicēšanas laikā. Pat bail domāt, kas būs tas, ko viņi mūsu ausīm un garam piedāvās pēc gadiem desmit, divdesmit...

Koncerta otrajā daļa priecēja pašmāju džeza meistari, sniedzot ieskatu Māra Briežkalna un viņa kvinteta izauklētajā albuma Latvian Evergreens otrajā sērijā. Droši vien drīz jau šī vienība varēs pāriet uz seksteta klasifikāciju, jo bieži grupā redzēts vēl viens aktīvs dalībnieks – brazīliešu perkusionists Tiago Loei.

Projekts ir kā smalkas, kičīgas ideju realizācijas jaunās krāsās pasniegta mūzika, kas savulaik Latvijā bija ārkārtīgi populāra, bet šodien daļai sabiedrības gluži sveša. Vairums kompozīciju, protams, balstītas uz latīņamerikas ritmiem, jo tie no putekļu klājuma spēj “izcelt” gandrīz jebkuru muzikālu tēmu, lai ieinteresētu klausītāju.

Sniegums tehniski bija interesants, krāsains, muzikāli bagāts, ja tik nebūtu kaut kur zemtekstā nolasāms, ka šis repertuārs mūziķiem ir tikai dažu projektu ietvaros – nereti atspoguļojās minstināšanās skaņdarba formas izjūtā un improvizāciju secībā. Kvinteta vokālais un, jāteic, arī atraktīvākais balsts Intars Busulis koncerta otrajā pusē meistarīgi pārņēma vadības grožus, izjusti, viegli un ar humoru veidodams kompozīciju attīstības un risinājuma struktūru.

Katra mūziķa profesionalitāte ir acīmredzama un ļoti ceru, ka pēc laika mēs atkal reklāmās redzēsim jaunu CD ar pazīstamā zīmola nosaukumu Latvian Evergreens, ar piebildi – Volume 3.

Vērtējums * * * * *

Festivāla otrais lielkoncerts Kongresu namā 2. jūlijā sākās ar patiesu pagodinājumu – Latvijas valsts prezidenta Valda Zatlera uzrunu festivāla organizatoriem, dalībniekiem un publikai, kas, manuprāt, jebkuram pasākumam piešķir augstākās nozīmes statusu. Un ne velti. Koncerta pirmās daļas viesis bija Londonā dzīvojošais itāļu izcelsmes ģitārspēles brīnumdaris Antonio Forčione (Antonio Forcione). Varētu piebilst, ka uz skatuves nebija tikai viens, bet gan trīs “mūziķi”: pats Antonio un vēl divas “dāmas”, no kurām viena akustiskā ģitāra ar metāla stīgām, otra - spāņu ģitāra ar neilona stīgām. Katrai koncerta laikā bija savs uzdevums, savs laiks, sava vieta un tēls. Attiecīgi veidojās arī repertuāra atlase. Gandrīz katrā skaņdarbā tika mainīta viena vai otra ģitāra, savstarpēji manipulējot ar roka vai blūza skaņdarbu, kas pretnostatīts tehniskais spāņu ģitāras kompozīcijai. Ir dzirdēts, ka, ja māksliniekam ir divi vai vairāki instrumenti, tie visi jāspēlē proporcionāli vienādā daudzumā, jo citādi mazāk spēlētais muzikālais “kompanjons” uz savu īpašnieku apva inojas un vairs neskan tā, kā tam pienākas. Tas arī pierādījās uzstāšanās noslēgumā, kad uz bis spēlējot blūzu, bija spiests paņemt spāņu ģitāru, kas, manuprāt, stilistiski nebija pareizi, tā kā iepriekšējais skaņdarbs tika spēlēts uz ģitāras ar metāla stīgām, mūsu “spāņu dāma” iepriecināja ar smeķīgu blūza melodiju.

Bet neskatoties uz to, varu droši apgalvot – Forčione ir viens no tiem, kurš atvēris vārtus jaunam ģitārspēles skatījumam, izmantojot šo instrumentu tuvu virtuves kombaina iespējām (labā nozīmē). Ceru, piedosiet man šo formulējumu, bet tiešām – muzicēšanas laikā Forčione skaņu orķestra veidošanai izmantoja ne tikai visu grifa stīgu daļu, bet kā jau izbijis sitaminstrumentu spēles cienītājs arī visu ģitāras augumu, ritma zīmējumus apspēlējot gan ar pirkstiem, gan nagiem, gan gredzeniem. Viennozīmīgi jāsaka: cilvēks – orķestris.

Daudzi mediji uzteic Forčiones lielisko humora izjūtu, savus priekšnesumus padarot par īstu smieklu šovu. Noteikti tas būtu interesanti arī šajā koncertā. Taču mūziķa uzstāšanās pamatnoskaņa bija virzītā nopietnās mūzikas gultnē ar filozofiskām pārdomām par harmoniju un melodiku, pastarpināti pozicionējot spēles tehnikas meistarību. Protams, netrūka arī muzikālu joku, skatītāju smieklu un komisku pārsteiguma momentu, kas tika absolūti organiski iepīts priekšnesuma finālā. Pēc mūziķa uzstāšanās, ejot starpbrīdī, visu klausītāju sejās redzēju neizsakāmu prieku par iespēju būt klāt šinī apbrīnas vērtajā mirklī, ko sniedza savā būtībā tik vienkāršais, bet mūzikā tik bagātais itāļu ģitāras lielmeistars Antonio Forčione.

Vērtējums * * * * *

Koncerta otro daļu kustību, spēļu un tēlu pasaulē pārņēma franču trio Sashird Lao, kurā jau kopš 2004.gada kopā muzicē Jona Jakuba (Yona Yacoub), Freds Luziņjāns (Fred Luzignant)un Devids Amārs(David Amar). Savdabīgs, bet interesants ir trio spēlēto instrumentu loks: divi saksofoni, trombons, plašs perkusiju klāsts un balsis. Lielākoties visa priekšnesuma laikā tika izmantota skaņas semplēšana, to atkārtojot “cilpās”, uz semplētā materiāla dodot vietu improvizācijām un muzikālām variācijām. Acīmredzami bija tas, cik ļoti mūziķi ir izstrādājuši katra skaņdarba formu un nianses, jo, lai arī abi grupas puiši mainīja instrumentu pēc instrumenta, cīnījās ar skaņas sempleriem, kuru dēļ viņu priekšā katram bija divi mikrofoni un pie kājām rinda vadības pedāļu, tehniski viss bija nostrādāts perfekti. Tomēr man kaut kas šī trio priekšnesumā traucēja, neļāva mūziku izbaudīt tā, kā gribētos. Varbūt tā bija pārmērīgi lielā austrumu mūzikas ietekme (Jona ir ēģiptiešu izcelsmes francūziete), kas, manuprāt, bija par daudz uzbāzīga, arī iestudētie un samērā neveiksmīgie, naivie jociņi, ko mūziķi izspēlēja starp skaņdarbiem, varbūt a cappella posmu pašķībi intonētie akordi, bet varbūt arī šis samērā dīvainais instrumentu salikums, kas pastāvīgi radīja iztrūkuma sajūtu. Taču koncerta noslēgumu franču trio izvērsa par kārtīgu, jautru šovu, izprovocējot lielāko daļu publikas pielekt kājās un izdejoties. Tas bija sirsnīgi un jauki, un šķiet, ka publika bija apmierināta ar šo mazliet dīvaino, bet interesanto un uzcītīgo franču trio Sashird Lao.

Vērtējums * * * *
 


Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu