Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

16. Jū Komentēt

BAHS UN KRĒMERS MARATONĀ

VII Kremerata Baltica festivāla “Mūzika un vara” Rīgas maratonkoncerts 2010. gada 5. jūlijā Lielajā ģildē. Piedalās solisti Gidons Krēmers (vijole), Katja Skanavi (klavieres), Dita Krenberga (flauta), Justina Gelgotaite (oboja), Aleksejs Močalovs (bass), Andrejs Puškarevs (vibrafons), Reinuts Teps (klavesīns), orķestris Kremerata Baltica, diriģents Ainārs Rubiķis

 
Andris Dzenītis, komponists
 
Vērtējums * * * *

Kas var būt jaukāks kā baudīt lielisku mūziku brīnišķīgās Latvijas Šveices – Siguldas dabas ieskāvumā! Taču, ja šāda iespēja objektīvu iemeslu dēļ jums liegta, Gidons Krēmers ar visu zvaigžņu plejādi, orķestri Kremerata Baltica, mūzikas asortus pieved klāt tepat lielpilsētā, uzcienājot gan ar labāko no festivāla, gan ar šo to Siguldā brūvētu. Lielā ģilde pēc bridiena pa saules apspīdēto Rīgu nav tā mājīgākā un svaiga gaisa pielietākā vieta, kur vasaras koncertvakaru vadīt, bet vai mums ir iespēja izvēlēties kur vasarai atbilstošāk un mājīgāk izvietot visu orķestra instrumentāriju un spodrināt labākās klavieres? Pagaidām nav.

Tematiskie kompozīciju cikli, aicinot dalībai skaņrakstniekus no visas pasaules, kļuvuši par teju modes lietu. Māra Sirmā lielais saules cikls tam kā pirmatvots liekams, drīzāk gan – upe. Nešaubos, ka arī citur pasaulē tiek realizētas līdzīgas idejas. Pilnīgi skaidri piemēri atrodami populārajā mūzikā. Ciklā Art of instrumentation  reflektēt par dižā Baha tēmām aicināti 11 komponisti ar visdažādāko ģeogrāfisko izcelsmi. Pēc Valentīna Silvestrova ,meistaram ierasti raksturīgas meditācijas skaņlaiktelpā, triptihā “Mirkļi” Andreja Puškareva un Gidona Krēmera trauslā saspēlē variētas un apstrādātas visdažādākās tēmas no invencijām līdz “Labi temperētā klavesīna” daļām un klavierkoncertiem, grodi ietverot tās ar “Goldberga variāciju” Āriju gan Georga Pelēča (veiksmīga pāreja no “bahiskām”uz daudzslāņainām “pelēciskām” faktūras imitācijām), gan Viktora Kisina versijās.  DArbā ar tēmām attieksme svārstās no godprātīgas, cieņpilnas baroka stilam raksturīgas instrumentācijas līdz parafrāzēm un drosmīgākām koncepcijām, bet, lai aprakstītu katru no fragmentiem, vajadzīgs laiks un izcila atmiņa; pieminēšanas vērtie numuri ilgāk aizkavējas smadzeņu apriņķos. Interesantas ir Aleksandra Vustina instrumentācijā individualizētās, noskaņā – autentiskās variācijas par trīsbalsīgo fa minora invenciju, bet austrāliešu komponista Karla Vaina hrestomatiskā fa minora klavierkoncerta lēnās daļas apstrāde atgādina lentu magnetofona vai dīdžeja darbu, gaumīgi, ar cieņu pret oriģinālo temporitmu, it kā variējot ritmiku dažādos ātrumos, ar būtiskām, negaidītām nobīdēm, pēkšņiem dinamiskiem uzplaiksnījumiem. Lietuviešu komponistes Ramintas Šerkšņītes darbs – la minora Prelūdija un fūga atstāj vienu no spēcīgākajiem iespaidiem – izsmalcināta instrumentācija, filozofiska tēmu un instrumentācijas attiecību izpratne, brīva, saturiski konceptuāla attieksme pret kopējo izklāsta koncepciju šķiet reizē ļoti moderna un ļoti pārliecinoša savā pamatīgumā. Gijas Kančeli bijība pret ģēniju Bridges to Bach nebūt neliek komponistam justies neērti, kā viņš piemin skaņdarba aprakstā. Šoreiz Kančeli skumjās skaņu salas Baha klātbūtnes dēļ neliekas nemaz tik skumjas, – tās atstāj lēna, nebeidzama, pietiekami asprātīga procesa iespaidu, kurš sajūtu līmenī radniecīgs amerikāņu puantilista Mortona Feldmana rokrakstam.

Asprātīgs, taču neparedzamu kontrastu ziņā uz bīstamības robežas balansējošs ir Stevana Kovāča Tikmaiera “Pēc Gulda”. Blakusnostatot Guldam mīļos Bahu un Šēnbergu, disonanse šajā opusā ir biežāks viesis kā citos, turklāt, manā uztverē formveides detaļās saraustagan viena, gan otra komponista veikumu.

Koncerta otrajā daļā rīdziniekiem pirmatskaņojuma sajūtu sniedz Kristapa Pētersona jaundarbs “Šahs”. Veltījums Mihailam Tālam. Džezīgi svingojoša kompozīcija – Pētersona mūzikas kontekstā nekas neparasts, zinot viņa pamatoti liberālo attieksmi pret mūzikas procesiem un robežu neesamību starp žanriem, taču noteikti var likties neparasta klausītājiem, kas gaida ko izteikti akadēmisku. Šāda pieeja jau definējama kā stilistika, kas jau Kristapa mūzikā manīta (vienlīdz akadēmiskā un populārā līdzāspastāvēšana, kas kompozīcijas tehnikā nevainojama), tomēr šoreiz nepārliecinoša liekas opusa taisnvirziena boleroveida attīstība ar sekojošu īsu kodu – lai arī noskaņu uzbur, tā atstāj nedaudz par daudz formāli veidotas arhitektūras iespaidu ar tikai konceptuālu pēc garšu. Bet varbūt, ka tā bija domāts. Nemāku definēt tieši kāpēc, bet Pētersona fantāzijā laikā saspiestais Tāla šaha turnīrs ar tā emocijām, tiešām uzbur tādu kā (labā nozīmē) apaļa melnbaltā televizora demonstrētu šaha turnīra ainu ēdnīcā ar pīrādziņiem, boršču un degvīna karafēm. Un tas man patīk.

Ja jau reiz par formālo – Dmitrija Šostakoviča kantāte “Antiformālistiskā loža” ar dažādu komunistu darboņu uzstāšanos par tēmu “kultūra” ir īpaši gaidīts notikums. Dziedonis Aleksejs Močalovs ir vienlīdz kolosāls aktieris, kas ar pāris līdzekļiem un ķermeņa valodu pārsteidzoši spēj dažās sekundēs iejusties dažādu “muzikologu” ādās, gan vienlaikus ir dziļa un apjomā bagāta basa īpašnieks. Protams, kumēdiņi publiku sajūsmina vispirms, un daļu kantātes nākas atkārtot (ne vairs ar pirmo dedzību). Maz šeit no paša Šostakoviča – tā ir kā anekdote, derdzīgs sarkasms, kas krājies gadu garumā, uz papīra izlikts, pielāgojot dažādas nacionālpatriotiskas tēmas un tušus ar graujoši truliem tekstiem. Un tomēr manī rodas divējādas sajūtas. Pirmkārt – šī darba saturs adekvāti uztverams tikai tiem, kuri kaut nedaudz, tomēr ir piedzīvojuši padomju režīma principiālo ietiepību un trulumu, tiem, kas labi pārzina krievu valodu. Un šajā gadījumā tīri filosofiski – cik ilgi atcerēsimies negatīvo, cik ilgi dzīvosim atmiņās un refleksijās (kā to vēl arvien dara lielākā daļa postpadomju komponistu un ja šīs skumjas un negatīvismu pazaudēs – šķiet zaudēs savu disidenta statusu, bet cita ko likt vietā nebūs)? Tie kam pagātnes procesi ir mentāli sveši, tā ir tikai nedaudz smieklīga mūzika, vēl jo mazāk – tiem, kuri valodu nesaprot un kodētos personību šifrus neatmin.

Festivālam šogad dots nosaukums mūzika un vara. Plašākā nozīmē gribētos izprast to kā mūzikas varu – spēju aizkustināt, dziedināt, iznīcināt. Tomēr runa ir par mūziku un politisko varu... Ir pagājis jau vairāk nekā 20 gadu. Atmiņas. Par šo tēmu varu ieteikt izlasīt Tatjanas Čeredņičenko rakstu “Brendu estētika” iepriekšējā “Mūzikas saules” numurā. Arī disidentisms vai varas spiediens ir labs brends. Varbūt nesaprotu humoru, bet vecākās paaudzes publikas plaukstu sišana dziesmas “Kaļinka” laikā man šķiet drīzāk derdzīga. 

Man personīgi pavisam negaidīti par koncerta lielāko atklājumu – pērli kļūst Friderika Šopēna Otrā fa minora klavierkoncerta atskaņojums. Mūzika, kas citkārt, salīdzinot ar Šopēna klavieru solorepertuāru, šķitusi garlaicīga, šoreiz pārvēršas notikumā. Viens no iemesliem ir jauna, stīgu orķestrim veidota Jevgēņija Šarlata versija – zināms, ka Šopēna paša instrumentācijas māka nav bijusi viņa spēcīgākā daiļrades puse. Otrs neapšaubāmi ir pianistes Katjas Skanavi spēles valdzinājums. Klausoties un skatoties nespēju pat īsti nodefinēt sajūtu ko atstāj pianiste – tas ir īpatnējs izteiktas vīrišķības (lai piedod pianiste – vispirms), neapšaubāma sievišķīga trausluma un ar visām maņām jūtamas atbildības, tādas kā saaugšanas ar instrumentu savienojums. Tāda, tik dabiska, sevī pārliecināta un bezbailīga attieksme pret instrumentu reti redzēta. Un interesantākais, ka šī kombinācija spēj radīt ļoti maigu, trauslu, precīzu un ļoti skaistu skanējumu.

Trīsstundīgais Kremeratas mūzikas maratons tik tiešām bija aizraujošs! Un par to paldies arī Aināram Rubiķim – otrās daļas jutīgajam, orķestrī ieaugušajam vadonim. Lai viņiem visiem veicas!

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu