Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

21. JAN Komentēt

VAI NACIONĀLĀS MŪZIKAS DĀRGUMI?

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 2010. gada 16. janvārī Lielajā ģildē

Ieva Rozentāle
Vērtējums * * * *

 

Nesen “100g kultūras” uzsāka jaunu rubriku “Nacionālie dārgumi”. Klausoties latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu 15. janvārī Lielajā ģildē, pārdomāju, vai mūsu četri simfoniskie orķestri tajā iederētos? Vai to sniegums šobrīd ir tik pamatīgs un brīnišķīgs, lai kļūtu par neatņemamu, būtisku kultūras daļu, bez kuras nevar iedomāties Latviju? Atbilde ir skaidra – lai arī ne tik izcilas kvalitātes, kā vēlētos, tie ir mūsu nacionālā bagātība, bez kā nebūtu jēgas radīt latviešu mūziku, veidot savu, atšķirīgu Latvijas mūzikas kultūrtelpu. Šī koncerta jēga bija likt to apzināties – zālē sēdošie sajūsmināti un dāsni aplaudēja, iespējams, pat pieverot acis uz kādu muzikālu neprecizitāti vai radošu neveiklību.

    Tembrāli spilgtākā, impulsiem un negaidītām krāsām bagātā Andra Dzenīša Urban Translated  (Pilsētas tulkots) klarnetei un orķestrim dēļ vien bija vērts ziedot vakaru: spīvās, metāliskās saskaņas lieliski vizualizē urbānu vidi, ar intensīvu enerģiju ierāda laikmetīgumu gan mūzikas valodā, gan domas inscenējumā, gan pašas skaņas filosofijā. Varbūt dažādoto ritma formulu dēļ, kāds nemanāms, tik tikko jūtams muzikāls uzbudinājums caurstrāvo darbu. Pilsētas sajūta neatkāpjas arī otrajā  –meditatīvā plūduma, reizē virtuālās realitātes daļā, (“Polaroīdā mīla”), kur gari skaņu staipekņi kā tīkls vijas un šķērso tumīgo masu, pārņemot spēles laukumu.

     Lai arī dēvēts par koncertu, žanra klasiskā izpratne ir visai attālināta: saglabāta trīdsdaļība, klarnetes prevalēšana, tomēr darba būtība veidojas intensīvā saspēlē, kur orķestris klarneti balsta, ne ar to sacenšas. Guntis Kuzma kā stabils spēlētājs rūpīgi ved un izvirpina no instrumenta tembrālo dažādību, kas ir šī darba gandrīz svarīgākais izteiksmes līdzeklis. Trešās daļas Clar’n Base ieskauj klubu mūzikas impulsos, lai arī tikai uz acumirkli – parauj līdzi apziņu. Tembri, ritmi, stilīga telpas un laika izjūta kļūst mūzikas īpašā vērtība, krāšņi instrumentēta, tā pārliecina, ka orķestris organiski pakļaujas komponista fantāzijai: Sinfonietta Rīga kopā ar Normundu Šnē filigrāni, precīzi un dinamiski izdzīvoja darba peripetijas, šim pirmatskaņojumam kļūstot par manu vakara spilgtāko notikumu.

    Pirmoreiz Latvijas mūzikas vēsturē tapušo Koncertu kontrabasam un simfoniskajam orķestrim Alvils Altmanis veltījis jaunajam, nesen prestižā konkursā laurus plūkušajam kontrabasistam Gunāram Upatniekam. Romantisks dvēseliskums, siltums un naiva vienkāršība strāvo no Nacionālā simfoniskā orķestra, reizē vēstot tā saderību ar mūziku. Tradīciju spēks, kas ir slavējams, tomēr dažkārt šo kolektīvu pietur pārāk tuvu zemei, un orķestris visai negribīgi ielaižas muzikālās pārdrošībās. Bet šis nav tas gadījums: Altmaņa opuss orķestrim der kā uzliets, tā skanējums vietām šķiet blīvs, pamatīgs, bet to labi kopā notur Normunds Vaicis. Alvils Altmanis rāda kontrabasu kā pārsteidzoši maigu, klusinātu un melodisku bez instrumentam raksturīgajiem pizzicatto un dziļiem basiem, ko gribējās, bet neizdevās sagaidīt. Vai būtu jāpierāda kontrabasa spēja vest melodiju? Tas tika skaisti izdarīts, vienīgi es tam ticēju tāpat un cīnījos ar iztēli, kā tas skanētu čellam. Līdzās slavējamai spēlētāja veiklībai un muzikalitātei, izstāstot latviskā diatonikā bāzētu stāstu, ko mēs uztveram kā nacionālu kaut vai tikai intonatīvās valodas dēļ, kurā, kā tēlaini vēstīja vakara vadītāja Gunda Vaivode – elpo Zemgales līdzenums, man pietrūka vien kontrabasa neatkārtojamības, vienreizīguma un dziļuma.

   Imanta Mežaraupa simfoniskais darbs mecosoprānam un orķestrim “Jau ziemiņa kājas aun” noslēdz pirmatskaņojumu plejādi. Ar tautasdziesmas vienkāršību Ievas Paršas dziedātās melodijās no vienas puses un polimodālu, poliritmisku struktūru orķestra skanējumā no otras, skaņdarbs iedvesmo publiku, lielā mērā pateicoties tieši izpildītājiem. Zināma skumja rezignētība, kas nereti raksturīga latviešu mūzikai, iegremdē klausītājus senatnes apcerē, kas atkal ļauj apcerēt “nacionālo dārgumu” tēmu. Liepājas simfoniskā orķestra pirmais koncerts kopā ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu piešķīra darbam Notikuma statusu. Izprotot kontekstu, Lakstīgala virzīja orķestri, tomēr tautasdziesmu virkne šķita nedaudz par izstieptu, un to neapnika baudīt vairāk izteiksmīgās Ievas Paršas un dedzīgā diriģenta, ne pašas mūzikas dēļ. Šis komponista redzējums rāda vēl citu šķautni latviešu mūzikā.

  Gaidītā, bet nenotikušā Imanta Kalniņa Obojas koncerta vietā Liepājas orķestris atskaņoja komponista Sestās simfonijas trešo daļu “Balle pilī”, kurā vēl vairāk varēja samanīt Lakstīgalas pulsu un talantu, radot pamatotu cerību par jaunu enerģijas vilni, kas varētu drīz vien uzbrāzmot Liepājā.

   Bet koncerta noslēgumā tiekamies ar Nacionālās operas orķestri, spēcīgu, profesionālu sastāvu, kas pelnījis biežāk spēlēt uz skatuves, ne tikai bedrē. Marģera Zariņa Concerto grosso kā labi aizmirsta, noglabāta vērtība iemirdzējās skatuves prožektoru gaismā, un, sava mūsdienīguma, šķietami eklektiskā haosa dēļ, iederējās šodienas realitātē. Pianisti Raimonds Petrauskis un Agnese Egliņa, muzikāli jokojot, virtuozi saspēlējās, un koncerta noslēgums izvērtās kā dzirkstošas limonādes malks un prieka vilnis – cik gan daudzveidīgas ir mūsu nacionālās bagātības!

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu