Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

18. Jū Komentēt

MŪZIKA ZEM REFORMĀCIJAS, VĒTRU UN DZIŅU KAROGIEM

16. starptautiskā Senās mūzikas festivāla atklāšanas un noslēguma koncerti 2010. gada 7. jūlijā Rīgā un 10. jūlijā Rundāles pilī.

 
Ilze Šarkovska-Liepiņa, mūzikas zinātniece 

No 1994. gada notiekošais, dinamiskas metamorfozes piedzīvojušais Senās mūzikas festivāls Latvijā notika jau 16. reizi, piedāvājot koncertus gan Rīgā un Iecavā, gan arī baroka mākslas krāšņākajā, franču dārzu ģeometrijā un rožu ziedos iegrimušajā Rundāles pilī.

Manā skatu lokā šoreiz trīs kaismīgas epizodes: svētku sākumpunkts ar Burkarda Valdisa (~1490-1557) meteņu spēli “Līdzība par pazudušo dēlu” (1527) Spīķeru koncertzāles pagalmā 7. jūlijā un divi festivāla noslēguma dienas, 10. jūlija koncerti Rundāles pils Baltajā zālē – “Dialogi. Baroka mūzika un laikmetīgā deja”, kā arī “18. gadsimta kaislības Rundālē”.

Viduslejasvācu valodā sarakstītā luga “Līdzība par pazudušo dēlu” pirmuzvedumu piedzīvojusi 1527. gadā, visticamāk – pie Pētera baznīcas. Tolaik Rīgu un Livoniju jau kādu desmitgadi plosīja reliģiskās nesaskaņas un baznīcvalstī iezīmējās būtiska krīze. Ienāca jaunas – reformācijas idejas, kurām auglīga augsne radās Rīgas pilsētā, un tās jundīja ne tikai pilsētas vācu, bet arī latviešu iedzīvotājus. Nemieri, svētbilžu grautiņi, humānisma ideju iesakņošanās skolās un literātu aprindās, bet blakus šai antīkajai līnijai – nacionālo valodu emancipācija, jauna mūzikas repertuāra – protestantiskās dziesmas rašanās un uzplaukums – ir tas fons, uz kura spoži iezīmējas Valdisa meistardarbs. Tas augstu novērtēts Rietumeiropas literatūrvēsturnieku pētījumos. Bet īpaši interesants no tā viedokļa, ka Valdiss bija ne tikai dzejnieks (plašāk pazīstams ar četriem fabulu sējumiņiem Esopus), arī tirgotājs un amatnieks – kannulējējs, bet arī komponists, kura spožākais devums attiecas jau uz laiku, kad viņš pēc ilgāka ieslodzījuma Vācu ordeņa cietumos Bauskā, Cēsīs un Vīlandē atgriezās dzimtajā Hesenē un 1553. gadā izdeva tobrīd pilnīgāko visu 150 psalmu vāciskojumu krājumu ar visām melodijām. Krājums tapis, pēc paša autora priekšvārda teksta, Livonijas ieslodzījuma laikā. Mūzika ir allaž bijusi Valdisa redzeslokā.

Remarkas 1527. gadā uzvestās “Līdzības” tekstā skaidri norāda gan instrumentālās epizodes ar konkrētu spēļurīku pielietojumu, gan garīgo dziedājumu – korāļu dziedāšanas vietas, gan lūgšanu epizodes un Svēto rakstu lasījumu vietas, iezīmējot šī farsa, savveidīgas par luterānismu aģitējošas garīgās meteņu spēles pretmetus – garīgo un laicīgo sfēru, katolicisma un luterānisma Svēto rakstu un kristīga cilvēka dzīves pamatvērtību izklāstu. Protestantiskais repertuārs pret katoļu baznīcas mantojumu, garīgās mūzikas sfēra pret laicīgo, kam pamatā – teksta interpretācija no Lūkas evaņģēlija – sižets par pazudušā dēla maldu ceļu un atgriešanos pie Tēva, kas Valdisa lugā simbolizē Visaugstāko.

Ne jau pirmo reizi Latvijas publikai tika dota izdevība skatīt Valdisa “Līdzību” (V. Bisenieka versijā tā saukta par “Parabolu”, tuvāk oriģinālam) – tā īsinātā veidā uzvesta jau Rīgas astoņsimtgades svinībās. Taču šoreiz, kā liekas, ir izveidota pilnīgāka, lai arī tāpat saīsināta darba versija, bagātinot to ar samērā plašu 16. gadsimta mūzikas repertuāru, ieskaitot dejas senās mūzikas instrumentālistu un deju ansambļa Ballare sniegumā, kas visai organiski iekļāvās dramaturģiskajā līnijā. Savukārt 1527. gadā pieejamā garīgā protestantiskā repertuāra vietā muzikālās daļas veidotāji – Andra Sējāna vadīta piecbalsīga dziedoņu grupa (ar trim Cosmos dziedātājiem tajā skaitā) piedāvāja 16. gadsimta otrajā pusē tapušos Valdisa psalmu aranžējumus, kuru autors ir Johanness Heigels (~1500–1584/85). Tie dabiski iekļāvās uzveduma audumā, gan īpaši neļaujot daudzbalsīgo versiju polifonajā audumā nojaust Valdisa oriģinālmelodiju visai lielo pievilcību, taču laikmeta garu spilgtināja gan.

Varis Klausītājs, kura režijā jaunie aktieri, manuprāt, visai veiksmīgi izspēlēja meteņu spēles sižetu, katram aktierim atvēlot vairākas pretpolos esošas lomas, – šī pieeja likās pārliecinoša, ņemot vērā Valdisa lugā esošos pretmetus un ideju par grēku nožēlu un atlaišanu pēc būtības, tā pasakot, ka katrā vissliktākajā mīt tā pretmets. Visai dinamiski un kolorīti izspēlētās sadzīves ainas – bordeļa skats un pazudušā dēla nokļūšana bēdu lejā – cūkkūtī – jau pēc naudas noplītēšanas. Jauks atradums – aktieru sastingušās ainiņas krogus skatā, kā no senlaiku gravīrām nokopētas un izspēlētas deju fonā.

Grūtāk ar pamatideju – luterisma proponēto un varoņu mutēs ielikto tekstu, kas pauž personīgas atbildības, individuālas grēku nožēlas un morālās izaugsmes idejas – šie teksti skanēja formāli, attālināti, lai gan šībrīža situācija Latvijā prasīt prasītos pēc Valdisa idejas interpretācijas laikmetīgā pavērsienā. Manuprāt, lugas žanrs, kas atrodas kaut kur vidū starp viduslaikiem tradicionālo meteņu spēli, protestantisko farsu, aģitācijas ludziņu vai moralitē žanru, pieļautu gudru improvizāciju un zīmīgus tekstu traktējumus, kas vilktu paralēles ar mūsdienu vērtību krīzi. Tad tīri vēsturiskais materiāls iegūtu to pašu aktualitātes garšu, kas jau sākotnēji Valdisa tekstos, idejās un uzveduma apstākļos iekodēta. Kopš 16. gadsimta nekas nav mainījies – vien valoda un mūzika ieguvušas citas formas, bet ideja – ceļš no morāla pagrimuma, formālas rosīšanās uz jaunu vērtību meklējumiem – tas joprojām turpinās.

Ja šo uzvedumu uztveram kā 16. gadsimta teātra gaisotnes restaurāciju, tad tehniskas perfekcijas trūkums atsevišķos uzveduma elementos gan aktieriskā snieguma ziņā, gan arī muzikālajā ietērpā nebūt netraucēja – tālā gadu simteņa atmosfērā un tālaika Rīgas situācijā tas ir pieņemami un žanra ietvaros akceptējami. Kopumā – labs sākums (vai turpinājums) Valdisa renesansei Latvijā, ko īpaši paspilgtina tulkotāja spožais veikums.

Vērtējums * * * *

Rundāles pils Baltajā zālē uzvedumā “Dialogi. Baroka mūzika un laikmetīgā deja” radošā apvienība “Taureņi debesīm” meklēja citādas kaislības, kas ietvertas Bukstehūdes, Brūnsa, Vivaldi, Hendeļa un Bībera opermūzikas fragmentos, senajās dejās un kantātēs. Baroka vijolniece Alise Juška, ērģelnieks Jānis Pelše un gambists Ainārs Paukšēns ir domubiedri, kas izveidojuši radošo apvienību, tai ik palaikam piepulcinot līdzīgi domājošus mūziķus no citām valstīm un veiksmīgi koncertējot, galvenokārt Ziemeļeiropā. Šoreiz “Taureņiem” piebiedrojās baroka vijolniece Aira Marija Lehtipū no Somijas, lautists no Izraēlas Ori Harmelins, kā arī divi lieliski baroka dziedoņi – mecosoprāns Sofija Gvirca no Sanktpēterburgas un igauņu bass Uku Jollers.

Dialogi veidojās ne tikai starp abiem dziedoņiem – tajos iekļāvās arī divas dejotājas – Madara Makovska un Anna Soboļeva Ingas Raudingas horeogrāfijā. Izceļot mūziķu – gan instrumentālistu, gan abu dziedoņu stilistiski pārliecinošo veikumu, uzvedumā apvienojot dažādu komponistu darbus vienotā veselumā, īpaši jārunā par dejas iekļaušanos tajā. Mūsdienu horeogrāfija un baroka laikmeta mūzika itin bieži tiek izmantotas vienotās kompozīcijās.

Šeit tas darīts, papildinot vai pat iesaistot kopējā kustību plūdumā arī dziedātājus, gan atstājot viņiem visai ierobežotu un statisku funkciju, vien apvijot ar afektētām kustību virknēm. Mūsdienu dejas teātris – dejotāju barokālās pozas, kustību attiecību diagonāles neatstāja ne mazāko šaubu par stilistiskā koda esamību, tā teikt, baroku pēc būtības. Kā pieteikts programmā, jau pirmais darbs, Dītriha Bukstehūdes Sonāte in F kļūst par klasisku stāstu sabiedriskā transporta pieturā, kad blakus stāv vīrietis un sieviete, kuri no malas šķiet ideāli radīti viens otram. Šis mīlasstāsts – vai tas tālākajā programmas ritējumā tiktu izrisināts tīri instrumentālā versijā, vai vokālinstrumentālā, vai, pievienojot dejas izpausmi, gan brīžam likās tāds kā mākslīgi izdomāts, uzspiests. Tomēr muzikāli pārliecinošā interpretācija, mūziķu labā skola kopā ar afektu pozu un kompozīciju izmantojumu dejā padarīja “Dialogus” pietiekami pievilcīgus, stilistiski viendabīgus.

Vērtējums * * * *

18. gadsimta kaislības Rundāles pilī izvērtās kā joprojām intriģējošas, allaž saistošas Māra Kupča “vētras un dziņas” – gandrīz liktenīgā apsēstība ar Rīgas un Kurzemes mūzikas kultūru mērķtiecīgu izpēti un popularizēšanu. Gadu no gada pilnveidojot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas senās mūzikas orķestra Collegium musicum Rīga tehniskās iespējas (tik lieliski ir izbaudīt maz pamazām plaucētos baroka orķestra oriģinālos instrumentu tembrus un to spēlmaņu tehnisko varēšanu!), orķestris demonstrē patiešām stabilu Latvijas senās mūzikas interpretu statusu, aizpildot ļoti būtisku nišu mūsu koncertdzīvē.

Arī šoreiz, sev raksturīgā manierē ar diriģenta stāstnieka komentētāja dedzīgumu uzturot intrigu, Māris Kupčs pie klavesīna drošu roku vadīja orķestri, atskaņojot Tēlemaņa Wassermusik (“Mūziku uz ūdens”) – vienu no populārākajiem komponista darbiem.

Vēl viena intriga – notis, kas tepat Rīgā “ bibliotēkā uzgāzušās uz galvas” – Hartknoha izdevniecībā nodrukātā “Amerikāniete” – vokālinstrumentāls darbs, kam modernā veidā bija jāataino kaislīgs mīlasstāsts ar baisām čūskām, kaislību un šausminošu nāvi Amerikas džungļos. Amerikāniete (turciete?) Saīda mirst galantas mūzikas skaņās – dīvainu Jaunās pasaules priekšstatu skaniskā atainojumā. Un atkal atradums – Sergeja Jēgera kontrtenors, kas ideāli piemērots sentimentālajam stāstam, izstāstītam ironiski spoži un muzikāli aizraujoši.

Un trešā intriga – Sturm und Drang ideju vēsturiski pirmā vēsma Rīgā – Johana Gotfrīda Mītela Klavesīna koncerts re minorā. Šoreiz – vēsturiski vēl neskanējušā āmuriņklavieru versijā (Varvara Manukjana). Āmuriņklavieru īpašais tembrs, solistes izsmalcinātā saspēle ar orķestri, klusinātie, dažādie instrumenta tembri, te hameleoniskā piekļāvībā pazūdot orķestrī, te koncerta sacensības un individuālisma meklējumos spoži izceļoties, ļāva izbaudīt šo (tomēr!) populāro komponista darbu gluži jaunā gaismā, respektējot Rīgas pirmā oriģinālģēnija untumus un barokālās formās atrodamo romantiskās kaismes niansi.

Vērtējums * * * * *

Trīs kaislības. Pietiekami spēcīgas no 16. līdz pat 18. gadu simtenim. Ja tām vēl piepulcē pārējo programmu kvalitātes un šajos sešpadsmit gados uzkrāto pieredzi, var runāt par zināmu pašpietiekamību. Finanšu grūtības, kas festivāla rīkotājus “Latvijas Koncertus” skārušas smagi, likušas paļauties pamatā uz vietējiem spēkiem. Un tie nav vairs mazi. Arī koncertu zāles pārpārēm pilnas, kaut Dziesmusvētki tradicionāli ritēja savu paralēlu gaitu. Un vēl jāsaka, ja kaut ko gribam eksportēt, tad tās nu būtu mūsu kaislības un apsēstības – ar seno mūziku!

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu