Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

24. Jū Komentēt

NO ČELLA UZ KLUSUMU

Metjū Bārlija (čells, Londona) koncerts festivāla Ad lucem atklāšanā 2010. gada 15. jūlijā Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Piedalās pianiste Herta Hansena

Edgars Raginskis, LR3 ”Klasika”

Vērtējums * * * *

 

Tiem gudriniekiem, kuri aizgūtnēm sludina kultūras un mākslas pašfinansēšanos, likumsakarīgā kārtā vai apstākļu sakritības dēļ izrādījusies taisnība – lai gan Valsts Kultūrkapitāla fonds krīzes režīmā nepiešķir naudu daudziem senāk atbalstītiem projektiem, tie spītīgi turpina eksistēt (pieļauju, ka to organizētājiem jau iekrājies ne viens vien stāsts par nogurdinošajiem atbalsta meklējumiem). Šīs reizes stāsts par Introvertās Mākslas festivālu Ad Lucem, kas notiek jau kopš 2002. gada un šogad klausītājus priecēja Rīgā un Vegulbenē.

Vakara dubultintriga – iespēja klātienē dzirdēt slavenās vijolnieces Viktorijas Mullovas mazāk slaveno vīru, čellistu Metjū Bārliju, kā arī ne-konservētā veidā paziņkāroties par komponista Džona Metkāfa (John Metcalfe) elektroakustisko mūziku.
Koncerta nosaukums “Vakara meditācija čellam” patiešām bija vietā, jo vakars sākās ar pārdomu pilnu klusumu baznīcas velvēs, ko šoreiz nepārtrauca ne autosignalizācijas un kafejnīcu mūzaka trokšņi, nedz zīdaiņu trokšņošana (diskriminējošs, bet, melomāna/vecpuišaprāt, ļoti svētīgs organizētāju aizliegums koncertā ielaist pirmsskolas vecuma bērnus). Britu čellistu dzirdējām gan no luktas (vietas, kur Pēterī nav ērģeļu) improvizējam, gan pie ieejas izveidotajā skatuves zonā muzicējam. Šķiet, tas bija veiksmīgākais akustiskais punkts čella un klavieru saspēlei, lai bezcerīgi šalcošajā telpā klausītāji sastaptu ko vairāk kā neartikulētu skaņu jūkli (vēl viens kompliments organizētājiem).
Kaut gan programma klejoja no J. S. Baha uz R. Šūmani un S. Rahmaņinovu, atbalsojoties Metkāfā un A. Pertā, tā bija ieturēta vienoti apcerīgā (tak jau meditatīvā) toņkārtā, nepiedāvājot kontrastus. Šāda stratēģija nevienu nepārsteidza vai netraucēja, un zālē esošie apmēram stundu ilgo priekšnesumu klausījās ļoti vērīgi. Nevarētu teikt, ka Bārlija spēle romantisma grandu darbos īpaši suģestēja, to varētu raksturot kā –standartvariantu – piesātināts tonis, emocionāls un aizrautīgs frāzējums un nekļūdīga tehnika, tomēr maz interpreta klātesamības. Daudz tiešāk uz mani iedarbojās Baha soloprelūdiju lasījumi un tiem korespondējošās improvizācijas. Bahā priecēja solista bijība pret mūziku, kur nav nevienas liekas nots, bet improvizācijas netrūka koncerta nosaukumā minētās dimensijas un delikātas ieklausīšanās čella krāsainajās virstoņu rindās.
Tomēr īpašais pārsteigums Bārlija azotē bija Džona Metkāfa mūzika čellam un elektronikai. Biju iepazinies ar vairākiem Metkāfa darbu ierakstiem, secinājis, ka raksta viņš demokrātiskā, ne īpaši oriģinālā vai man interesantā estētikā, un licis britu skaņradim mieru. Koncertā dzirdētais līdzšinējo priekšstatu radikāli mainīja – tāda mūzika jāklausās nevis konservētā, bet dzīvā priekšnesumā, turklāt rosinošā akustikā (Metkāfa un Perta darbiem Pēteris bija vispateicīgākā vieta). Ja tiek ievēroti minētie priekšnoteikumi, tad meditatīvisms un ambience vārda vislabākajā nozīmē ļauj klausītājam apstāties pašam, apstādināt domas un ļauties mūzikas plūdumam un neprognozējamajam virzienam, kurp tā aiznesīs (jo īpaši ciklā Tracing the Outline).
Koncerta pēdējo skaņdarbu, Perta Spiegel im Spiegel, galvenokārt vērts pieminēt Bārlija tā vakara koncertpartneres, allaž stabili un profesionāli muzicējošās Hertas Hansenas dēļ. Viņa ar apbrīnojamu prasmi savaldīja Pētera baznīcas traģiskā stāvoklī esošās klavieres, taču Hertai netika pasniegta tāda dāvana kā iespēja necīnīties ar instrumentu.
Secinājums pēc 15. jūlija vakara – Metjū Bārlijs ir atzīstams baroka un romantisma darbu interprets, taču īstā viņa stihija ir 20. un 21. gadsimta mūzika, jo īpaši tā, kur nojauktas robežas starp akustisko un elektroakustisko skaņu telpu. Šajā ampluā britu čellists ir lielisks, un cerams, ka latviešu klausītājiem vēl kādreiz radīsies iespēja viņu dzirdēt mūsmājās.
 
 


 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu